Avots: http://arthistoryresources.net/willendorf/
12/28/2011
Villendorfas Venēra
Viena no manām pēdējā laika mīļākajām skulptūrām.
Avots: http://arthistoryresources.net/willendorf/
Avots: http://arthistoryresources.net/willendorf/
10/04/2011
9/04/2011
Un klāt jau septembris
Nesākšu jau tagad attaisnoties, ka sen neesmu rakstījusi. Bet tiešām neesmu. Vasara bija gana laba, lai darītu visādas citas lietas un pie kompja pēdējā laikā cenšos ķerties tiešām tikai nepieciešamības gadījumos. Protams, ne vienmēr izdodas. Tagad izbaudu sava atvaļinājuma otro daļu un varu pat palielīties, ka ir izdevies gandrīz nemaz nestrādāt. Protams, ne jau 100%, tas jau būtu dīvaini, bet gandrīz. Jau rīt ar Mārīti un puišiem dodamies mūsu Itālijas - Horvātijas tripā. Un tur es točna tikai čillošu :)
Šogad diezgan lielu savu dzīves laiku veltīju besoties un palīdzot besīties dažādiem tuviem cilvēkiem par dažādām viņu attiecību problēmām. Tā kā šo tēmu gribu beidzot nolikt plauktiņā pie retāk cilājamiem topikiem, šeit īss mans kopsavilkums par šo visu.
Meiteņu sarunas par puišiem, kuros tiek ķidāti dažādi attiecību sīkumi ir ļoti neveselīgi pasākumi. Varbūt tas dod kādu gandarījumu "cietušajai" personai, kas dabū parunāt par savām problēmām, taču to nekādā gadījumā nevar uzskatīt par objektīvo patiesību par šiem cilvēkiem un šīm attiecībām.
Un, Dieva dēļ, nemēģiniet šo problēmu kontekstā meklēt problēmas savās pilnīgi normālajās attiecībās, kas jūs ļoti labi apmierina. Ja meiteņu sarunu pasākumi ir pārāk lielās devās, var sāk likties, ka nevar būt, ka esmu vienīgais cilvēks kompānijā, kam viss ir kārtībā.
Ja tas viss sāk piegriezties un tu savus nabaga attiecībās cietušos draugus jau sāc redzēt sapņos, kur viņi nedara neko sevišķi prātīgāku kā nomodā, atļaujiet sev ieturēt distanci no citu cilvēku problēmām. Tas nenozīmē, ka tu esi slikts draugs/ draudzene, ja tu atsakies no kādas tikšanās vai nepacel telefonu. Tu esi cilvēks, kam rūp arī savs veselais saprāts un garīgā veselība :) Egoisms normālās devās ir veselīgs.
Un šeit vēl neliels citāts no Ē.D. Jaloma grāmatas "Kāpēc Nīče raudāja?" (Rīga,Jāņa Rozes apgāds, 2009, 355.lpp.), kas lieliski ilustrē manas domas par attiecībām. Šeit gan runa par laulību, bet, manuprāt, var attiecināt uz dažāda veida attiecībām.
...nevainojamas laulāto attiecības ir iespējamas tikai tad, ja tās nav nepieciešamas laulāto izdzīvošanai.
Neredzot Braiera sejā nekādas apskaidrības pazīmes, Nīče piepilda: "Es gribēju teikt, ka, lai pilnībā saprastos ar citiem cilvēkiem, vispirms vajag saprasties ar sevi pašu. Ja mēs nespējam aptvert paši savu vientulību, mēs vienkārši izmantosim otru kā vairogu, lai no tās aizsargātos. Tikai tad, kad cilvēks spēj dzīvot kā ērglis - bez neviena skatītāja - , tikai tad viņš ir spējīgs otram pievērsties ar mīlestības jūtām. Tikai tad viņš spēj rūpēties par otras būtnes paaugstināšanu. Tātad, ja cilvēks nav spējīgs attiekties no laulības, viņa laulība ir lemta bojāejai."
Tā lūk, mīļie. Laimes pamatā ir pašpietiekamība. Veiksmīgu attiecību pamatā - atrast cilvēku, kam pašpietiekamības līmenis ir gana tuvs tavējam.
6/05/2011
Uzdāviniet man lūdzu K.Skujenieka Kopotos rakstus!
Ziniet, kā 21. gadsimtā pietrūkst?
Cilvēku. Cēlu cilvēku, cilvēku, kas ciena citus. Tādu cilvēku, kas spējīgi citiem vairāk dot, nekā no citiem ņemt. Cilvēku, kas par labu citiem ir spējīgs atteikt sev. Kas ir spējīgi ziedoties.
21. gadsimta eiropietis ir egoists. Viņš domā vispirms par sevi, savām vajadzībām, piepildījumu un izaugsmi, tikai tad par to, kā tas ietekmē cilvēkus viņam apkārt.
Es neticu, ka 21. gadsimta Eiropā varētu piedzimt vēl viena Māte Terēze. 21. gadsimta eiropietis izlasa ziņu par japāņu pensionāriem, kas gatavi doties uz Fukušimu tīrīt reaktoru - jo viņi savu dzīvi ir nodzīvojuši, jāmirst tāpat, un kāpēc gan pirms tam nepalīdzēt valstij un pasaulei, un pārsteigts groza galvu. Eiropietis neko tādu pat nespēj iedomāties. Viņš krāj savam pensiju fondam un plāno vecumdienas pavadīt, ceļojot apkārt, pa attīstītām un mazāk attīstītām valstīm, un darot visādu citādu bulšitu.
Un šeit divi dzejoļi iz Knuta Skujenieka. 20. gadsimta dzejnieka. Ne tikai par mīlestību, bet par kaut ko lielāku. Par to, kā būt.
Es tev atdošu savu spēku
savu miegu un bezmiegu došu
lai tikai tu redzētu logā
mēnesi nesāpošu
Lai tikai tu justu ka tevī
maigums kā upe kūpēs
lai apaugtu zaļiem zariem
tās rūpes ko nenorūpēs
Es tev atdošu savu prātu
un ieaud to savā prātā
lai tikai atmostos tavā kaklā
dziesma iemidzināta
Es tev atdošu sevi visu
un neprasīšu nenieka
man nevajag
dzīvošu tālāk
no tavām skumjām un prieka
Es gribu kļūt par roku lēnu
ja tevi kauninās vai rās
es gribu pārvērsties par ēnu
kad tevi saule dedzinās
es gribu izkust ūdens malkā
kad tava mute naktī žūs
tai sevis atteikšanās alkā
kas dara cilvēcīgus mūs
es gribu saplīst priedes šķilā
kad vējš nāk kaulos sniegu sēt
būt novakarā zvaigzne zila
ar kuru lemts tev uzvarēt
Cilvēku. Cēlu cilvēku, cilvēku, kas ciena citus. Tādu cilvēku, kas spējīgi citiem vairāk dot, nekā no citiem ņemt. Cilvēku, kas par labu citiem ir spējīgs atteikt sev. Kas ir spējīgi ziedoties.
21. gadsimta eiropietis ir egoists. Viņš domā vispirms par sevi, savām vajadzībām, piepildījumu un izaugsmi, tikai tad par to, kā tas ietekmē cilvēkus viņam apkārt.
Es neticu, ka 21. gadsimta Eiropā varētu piedzimt vēl viena Māte Terēze. 21. gadsimta eiropietis izlasa ziņu par japāņu pensionāriem, kas gatavi doties uz Fukušimu tīrīt reaktoru - jo viņi savu dzīvi ir nodzīvojuši, jāmirst tāpat, un kāpēc gan pirms tam nepalīdzēt valstij un pasaulei, un pārsteigts groza galvu. Eiropietis neko tādu pat nespēj iedomāties. Viņš krāj savam pensiju fondam un plāno vecumdienas pavadīt, ceļojot apkārt, pa attīstītām un mazāk attīstītām valstīm, un darot visādu citādu bulšitu.
Un šeit divi dzejoļi iz Knuta Skujenieka. 20. gadsimta dzejnieka. Ne tikai par mīlestību, bet par kaut ko lielāku. Par to, kā būt.
Es tev atdošu savu spēku
savu miegu un bezmiegu došu
lai tikai tu redzētu logā
mēnesi nesāpošu
Lai tikai tu justu ka tevī
maigums kā upe kūpēs
lai apaugtu zaļiem zariem
tās rūpes ko nenorūpēs
Es tev atdošu savu prātu
un ieaud to savā prātā
lai tikai atmostos tavā kaklā
dziesma iemidzināta
Es tev atdošu sevi visu
un neprasīšu nenieka
man nevajag
dzīvošu tālāk
no tavām skumjām un prieka
Es gribu kļūt par roku lēnu
ja tevi kauninās vai rās
es gribu pārvērsties par ēnu
kad tevi saule dedzinās
es gribu izkust ūdens malkā
kad tava mute naktī žūs
tai sevis atteikšanās alkā
kas dara cilvēcīgus mūs
es gribu saplīst priedes šķilā
kad vējš nāk kaulos sniegu sēt
būt novakarā zvaigzne zila
ar kuru lemts tev uzvarēt
5/09/2011
11 lietas, kas padarīs Tavu mācību atvaļinājumu jēgpilnāku
1. Pārliecinies, vai visi Tavā darba vietā zina, ka Tu dodies mācību atvaļinājumā.
2. Neatstāj steidzamus projektus "karājamies gaisā" - tas nozīmē, ka atvaļinājumā noteikti būs jāvelta tiem laiks.
3. Deleģē savus darba pienākumus (vismaz steidzamākos) uz šo laiku kādam citam. Tas nozīmē, ka Tu vairs nebūsi neaizstājams/a darba vietā, taču vismaz akadēmiskie sasniegumi necietīs.
4. Izslēdz telefonu.
5. Nečeko darba e-pastu.
7. Neslēdz iekšā sociālos portālus, ja vien tas nav nepieciešams Tava pētījuma veikšanai.
8. Dodies uz vietu, kas ir pietiekoši tālu no tās civilizācijas, kuras labumi Tevi spētu kārdināt un aizvest prom no akadēmiskajiem mērķiem, taču kur ir pieejami nepieciešamie resursi (internets, bibliotēka, pētāmie objekti/subjekti, utt.).
9. Sagādā pietiekoši daudz ēdiena (un neaizmirsti par comfort food). Ideālā gadījumā - arī kādu, kas Tev gatavo ēst, iztīra māju, izmazgā veļu, bet netraucē Tev rakstīt darbu.
10. Neieplāno šajā laikā nekādus citus svarīgus un neatliekamus pasākumus (ārsta vizīti, došanos pie friziera, tusiņu ar draugiem, utt.). Tas noteikti prasīs vairāk laika nekā plānots, turklāt izsitīs Tevi no darba ritma.
11. Dieva dēļ, nesāc domāt par jēgu (dzīves jēgu/Tava akadēmiskā darba jēgu/dajebkādu jēgu). Vienkārši raksti to sasodīto darbu.
Tas viss tikai pēc vienas mācību atvaļinājuma dienas.
2. Neatstāj steidzamus projektus "karājamies gaisā" - tas nozīmē, ka atvaļinājumā noteikti būs jāvelta tiem laiks.
3. Deleģē savus darba pienākumus (vismaz steidzamākos) uz šo laiku kādam citam. Tas nozīmē, ka Tu vairs nebūsi neaizstājams/a darba vietā, taču vismaz akadēmiskie sasniegumi necietīs.
4. Izslēdz telefonu.
5. Nečeko darba e-pastu.
7. Neslēdz iekšā sociālos portālus, ja vien tas nav nepieciešams Tava pētījuma veikšanai.
8. Dodies uz vietu, kas ir pietiekoši tālu no tās civilizācijas, kuras labumi Tevi spētu kārdināt un aizvest prom no akadēmiskajiem mērķiem, taču kur ir pieejami nepieciešamie resursi (internets, bibliotēka, pētāmie objekti/subjekti, utt.).
9. Sagādā pietiekoši daudz ēdiena (un neaizmirsti par comfort food). Ideālā gadījumā - arī kādu, kas Tev gatavo ēst, iztīra māju, izmazgā veļu, bet netraucē Tev rakstīt darbu.
10. Neieplāno šajā laikā nekādus citus svarīgus un neatliekamus pasākumus (ārsta vizīti, došanos pie friziera, tusiņu ar draugiem, utt.). Tas noteikti prasīs vairāk laika nekā plānots, turklāt izsitīs Tevi no darba ritma.
11. Dieva dēļ, nesāc domāt par jēgu (dzīves jēgu/Tava akadēmiskā darba jēgu/dajebkādu jēgu). Vienkārši raksti to sasodīto darbu.
Tas viss tikai pēc vienas mācību atvaļinājuma dienas.
5/05/2011
4. maijs
Atjaunotajai Latvijai 21. gads.
Knuta Skujenieka dzeja.
***
te nu stāv vaļā pastiepta roka
ko tā neprot un ko tā prot?
tā prot vienīgi latviski rakstīt
neprot ne sist ne ubagot
neprot godīgi iedzīt naglu
iztrīt nazi nedz maizi sēt
taču tā prot saglāstīt asinis
un vēl nākotni paredzēt
te nu stāv vaļā pastiepta roka
tā kā salā no bikluma trīc
nabaga roka
tai viss ir iedots
un it nekas nav apsolīts
***
kā labāk būt?
par usni vai par dadzi
kas atmiņu caur mēmu plienu dzīs
kad mana mūža skurbo palaunadzi
kā atnesušas dzērves aiznesīs?
no zemes šīs vairs mani neidzēsīs
es būtin būšu
šeit
tepat
un klāt
nedz manas saknes rudens vētras plēsīs
nedz mazais vējiņš iespēs samaitāt
***
ja visi dzīvosim pēc nāves
un darbs būs godam nodarīts
tad latvija kā liepa stāvēs
kā mūžam nesaduļķots rīts
ja būsim pateikuši laikus
to kas visvairāk vajadzīgs
tad maize cels pret sauli tvaikus
un valoda kā zāle dīgs
ja drošu svītru pārvilkuši
pār visiem rēķiniem līdz šim
tad būsim dziesmā iedzimuši
ar tālām jāņu ugunīm
ja visi dzīvosim pēc nāves
viens otrs laikam nedzīvos
Knuta Skujenieka dzeja.
***
te nu stāv vaļā pastiepta roka
ko tā neprot un ko tā prot?
tā prot vienīgi latviski rakstīt
neprot ne sist ne ubagot
neprot godīgi iedzīt naglu
iztrīt nazi nedz maizi sēt
taču tā prot saglāstīt asinis
un vēl nākotni paredzēt
te nu stāv vaļā pastiepta roka
tā kā salā no bikluma trīc
nabaga roka
tai viss ir iedots
un it nekas nav apsolīts
***
kā labāk būt?
par usni vai par dadzi
kas atmiņu caur mēmu plienu dzīs
kad mana mūža skurbo palaunadzi
kā atnesušas dzērves aiznesīs?
no zemes šīs vairs mani neidzēsīs
es būtin būšu
šeit
tepat
un klāt
nedz manas saknes rudens vētras plēsīs
nedz mazais vējiņš iespēs samaitāt
***
ja visi dzīvosim pēc nāves
un darbs būs godam nodarīts
tad latvija kā liepa stāvēs
kā mūžam nesaduļķots rīts
ja būsim pateikuši laikus
to kas visvairāk vajadzīgs
tad maize cels pret sauli tvaikus
un valoda kā zāle dīgs
ja drošu svītru pārvilkuši
pār visiem rēķiniem līdz šim
tad būsim dziesmā iedzimuši
ar tālām jāņu ugunīm
ja visi dzīvosim pēc nāves
viens otrs laikam nedzīvos
4/24/2011
Atrodi sevi!
Lielisks materiāls, ko atradu MD rakstīšanas procesā. Manuprāt, var attiecināt ne tikai ir tīrajiem brīvvprātīgajiem, bet arī uz tiem, kas strādā NVO. Reizēm atšķirība maza :)
Tātad šis ir volunteer stages and transitions model, saistīts ar brīvprātīgo socializēšanos organizācijā. Es zinu, kurā pakāpē es esmu. Un tu? :)
Haskie-Leventhal D., Bargal D. (2008). The volunteer stages and transitions model: Organizational socialization of volunteers. Human Relations, Volume 61(1): 67–102, London: SAGE Publications.
1. Nominācija (1-2 mēnešus pirms ienākšanas organizācijā) – pieteikšanās lai kļūtu par brīvprātīgo, izjustās emocijas – satraukums, sajaukts ar bailēm un fantāzijām. Attiecības – dažiem potenciālajiem brīvprātīgajiem ir attiecības ar jau esošajiem brīvprātīgajiem; organizācijas tēls un mērķgrupa šķiet ļoti pievilcīgi. Brīvprātīgā motivācija – altruistiska, egoistiska, sociāla, pieķeršanās līmenis – zems. Attieksme – romantisks ideālisms, augsts neskaidrību līmenis, zema apmierinātība. Ieguvumi – piesakoties par brīvprātīgo, rodas laba sajūta.
2. Jaunais brīvprātīgais (pirmie mēneši) – ierodas organizācijā, cenšas palīdzēt pēc iespējas vairāk, emocijas – izvairīšanās un frustrācija. Attiecības – margināls grupas un organizācijas loceklis, klienti pagaidām neuzticas brīvprātīgajam, palīdz ar to, ka ir, koncentrējas uz palīdzības kvantitatīvajiem faktoriem. Pieķeršanās pamatā – vienošanās. Nejūtas īpaši vajadzīgs. Attieksme – ierobežots ideālisms, augsts neskaidrību līmenis, zema apmierinātība. Cena – emocionāls saspringums, skumjas un frustrācija.
3. Emocionālā iesaiste (4 - 8 brīvprātīgā darba mēnesis) – sniedz reālu palīdzību, emocijas – „kā pa viļņiem” - gan liels prieks un apmierinātība, gan skumjas. Attiecības – var izveidoties tuvākas attiecības ar klientiem, kas var radīt dažādas dilemmas, palīdz darot – fokuss uz palīdzības kvalitāti. Kļuvis par svarīgu grupas locekli. Visaugstākais pieķeršanās līmenis – identificē sevi ar organizāciju un klientiem. Attieksme – tīrs ideālisms izraisa skumjas, zema neskaidrība, augsta apmierinātība. Augsta emocionālā cena, sekundārā trauma sajaukumā ar apmierinātības un jēgpilnuma sajūtām.
4. Iesakņojies brīvprātīgais (pēc gada) – sniedz reālu palīdzību noteiktiem klientiem, emocijas – objektīva attieksme, nogurums un izdegšana. Attiecības – tuvākas attiecības ar noteiktiem klientiem, neveido jaunus kontaktus, palīdz ar to, ka ir – ir kļuvis par centrālu un ietekmīgu grupas un organizācijas locekli. Pieķeršanās un jušanās vajadzīgam – atkal ir zema. Attieksme – reālisms, cinisms, neskaidrība attiecībā uz ilgtermiņa rezultātiem. Ļoti labi apzinās, kādi ir brīvprātīgā darba ieguvumi un cena.
5. Atvaļināšanās (pēc gada vai diviem brīvprātīgajā darbā) – atdalīšanās no organizācijas, grupas un klientiem, emocijas – skumjas sajaukumā ar atvieglojumu. Attiecības – atdalīšanās, atvadīšanās rituāli, bieži atceras klientus. Pieķeršanās brīvprātīgajam darbam kā tādam un sociālām pārmaiņām. Attieksme – atgūts nedaudz no vispārējā ideālisma. Viss brīvprātīgajā darbā iegūtais tiek skatīts perspektīvā, grūtības atteikties no visa.
Tātad šis ir volunteer stages and transitions model, saistīts ar brīvprātīgo socializēšanos organizācijā. Es zinu, kurā pakāpē es esmu. Un tu? :)
Haskie-Leventhal D., Bargal D. (2008). The volunteer stages and transitions model: Organizational socialization of volunteers. Human Relations, Volume 61(1): 67–102, London: SAGE Publications.
1. Nominācija (1-2 mēnešus pirms ienākšanas organizācijā) – pieteikšanās lai kļūtu par brīvprātīgo, izjustās emocijas – satraukums, sajaukts ar bailēm un fantāzijām. Attiecības – dažiem potenciālajiem brīvprātīgajiem ir attiecības ar jau esošajiem brīvprātīgajiem; organizācijas tēls un mērķgrupa šķiet ļoti pievilcīgi. Brīvprātīgā motivācija – altruistiska, egoistiska, sociāla, pieķeršanās līmenis – zems. Attieksme – romantisks ideālisms, augsts neskaidrību līmenis, zema apmierinātība. Ieguvumi – piesakoties par brīvprātīgo, rodas laba sajūta.
2. Jaunais brīvprātīgais (pirmie mēneši) – ierodas organizācijā, cenšas palīdzēt pēc iespējas vairāk, emocijas – izvairīšanās un frustrācija. Attiecības – margināls grupas un organizācijas loceklis, klienti pagaidām neuzticas brīvprātīgajam, palīdz ar to, ka ir, koncentrējas uz palīdzības kvantitatīvajiem faktoriem. Pieķeršanās pamatā – vienošanās. Nejūtas īpaši vajadzīgs. Attieksme – ierobežots ideālisms, augsts neskaidrību līmenis, zema apmierinātība. Cena – emocionāls saspringums, skumjas un frustrācija.
3. Emocionālā iesaiste (4 - 8 brīvprātīgā darba mēnesis) – sniedz reālu palīdzību, emocijas – „kā pa viļņiem” - gan liels prieks un apmierinātība, gan skumjas. Attiecības – var izveidoties tuvākas attiecības ar klientiem, kas var radīt dažādas dilemmas, palīdz darot – fokuss uz palīdzības kvalitāti. Kļuvis par svarīgu grupas locekli. Visaugstākais pieķeršanās līmenis – identificē sevi ar organizāciju un klientiem. Attieksme – tīrs ideālisms izraisa skumjas, zema neskaidrība, augsta apmierinātība. Augsta emocionālā cena, sekundārā trauma sajaukumā ar apmierinātības un jēgpilnuma sajūtām.
4. Iesakņojies brīvprātīgais (pēc gada) – sniedz reālu palīdzību noteiktiem klientiem, emocijas – objektīva attieksme, nogurums un izdegšana. Attiecības – tuvākas attiecības ar noteiktiem klientiem, neveido jaunus kontaktus, palīdz ar to, ka ir – ir kļuvis par centrālu un ietekmīgu grupas un organizācijas locekli. Pieķeršanās un jušanās vajadzīgam – atkal ir zema. Attieksme – reālisms, cinisms, neskaidrība attiecībā uz ilgtermiņa rezultātiem. Ļoti labi apzinās, kādi ir brīvprātīgā darba ieguvumi un cena.
5. Atvaļināšanās (pēc gada vai diviem brīvprātīgajā darbā) – atdalīšanās no organizācijas, grupas un klientiem, emocijas – skumjas sajaukumā ar atvieglojumu. Attiecības – atdalīšanās, atvadīšanās rituāli, bieži atceras klientus. Pieķeršanās brīvprātīgajam darbam kā tādam un sociālām pārmaiņām. Attieksme – atgūts nedaudz no vispārējā ideālisma. Viss brīvprātīgajā darbā iegūtais tiek skatīts perspektīvā, grūtības atteikties no visa.
4/10/2011
Beļģijas trips: iespaidi
Reizēm tas, uz kurieni tu dodies ceļojumā, it nemaz nav svarīgi. Svarīgi ir tas, ar ko kopā tu esi. Cilvēki, ar kuriem tu vari kopā smieties, dejot, gatavot ēst, iepirkties, doties uz Makdonaldu un par to nejusties vainīga, klusēt, skatīties Laura "Es skrienu" visās 6 valodās, ceļot, slinkot, teikt visu, ko domā, un vēlreiz smieties, smieties, smieties. Man bija prieks būt Beļģijā kopā ar diviem šādiem fantastiskiem cilvēkiem. Un lauzt savus priekšstatus par Beļģiju kā garlaicīgu zemi. Ir skaisti un sakopti, reizēm pat šķiet, ka nereāli, bet garlaicīgi nē. Braukšu vēl.
Antverpenē
Ģentē
Brigē
Funny signs
Karaļa pils.
Briseles dārziņš.
Briseles pulkstenis.
Čurājošā meitenīte bija ieslēgta aiz restēm un nečurāja. Very discriminating, actually.
Un kā tad bez čurājošā puisīša.
Antverpenē
Ģentē
Brigē
Funny signs
Karaļa pils.
Briseles dārziņš.
Briseles pulkstenis.
Čurājošā meitenīte bija ieslēgta aiz restēm un nečurāja. Very discriminating, actually.
Un kā tad bez čurājošā puisīša.
dzejolis gultas galvgalī
Viesu namā "Ide", kur pavadīju iepriekšējās 3 dienas, manas gultas galvagalī bija sekojošs dzejolis. Autoru nezinu, publicēts 1989. gada laikrakstā "Atmoda". Bet izklausās pēc Skujenieka.
Klusi, klusi pienākusi
melnā sieva lapas grābj
skatos es uz jūras pusi
melnās putās tumsa kāpj
apdziest tumsa apklust jūra
smiltīs kliedzot mute sāp
klusi klusi pienākusi
melna sieva lapas grābj
acis - siena
lūpas - svece
salti vārdi mani krāpj
kas es esmu
kas tu esi
melna sieva lapas grābj
sabirst lapas
sabirst krusti
paliek akmens rakstīts vārds
kas es esmu tas tu būsi
kuries stiprāk upursārts
nomocīta izslāpusi dvēselīte gaisā kāpj
klusi klusi zvani zvana
klusi klusi sasnieg sniegs
klusi lapas sagrābusi
melnā sieva tālāk iet.
Klusi, klusi pienākusi
melnā sieva lapas grābj
skatos es uz jūras pusi
melnās putās tumsa kāpj
apdziest tumsa apklust jūra
smiltīs kliedzot mute sāp
klusi klusi pienākusi
melna sieva lapas grābj
acis - siena
lūpas - svece
salti vārdi mani krāpj
kas es esmu
kas tu esi
melna sieva lapas grābj
sabirst lapas
sabirst krusti
paliek akmens rakstīts vārds
kas es esmu tas tu būsi
kuries stiprāk upursārts
nomocīta izslāpusi dvēselīte gaisā kāpj
klusi klusi zvani zvana
klusi klusi sasnieg sniegs
klusi lapas sagrābusi
melnā sieva tālāk iet.
3/28/2011
Kā mēs uz Poliju darba ēnošanā braucām
Pirms nedēļas es ar saviem diviem jauniešiem - Annu un Edvartu Grundtvig projekta ietvaros un PZ misijā devos darba ēnošanas vizītē uz Poliju. Ciemojāmies organizācijā CRIS jeb Centrum Rozwoju Inicjatyw Społecznych. Tas bija viens interesants brauciens.
Pirmkārt, jau kamēr līdz turienei nokļuvām, tas bija riktīgs action. Lidojām ar pārsēšanos - Rīga-Varšava-Katovice. Varšavā atklājām, ka lidmašīna uz Katovici atcelta. Sākumā mūs gribēja forwardēt uz Krakovu. Nesanāca, jo lidmašīna jau bija ciet. Tad mums piedāvāja divas iespējas - braukt uz Krakovu ar vēlo reisu un būt galā ap pusnakti, vai braukt ar taksi (gabals apmēram tāds, kā no Rīgas līdz Daugavpilij). Mēs izvēlējāmies taksi. Protams, ka tas vien jau nebūtu nekas. Labākais tas, ka domājot, ka gan jau viss būs labi, es nebiju noskaidrojusi Polijas organizācijas kontaktpersonas telefonu. Bija tikai organizācijas biroja kontakti, bet tā kā bija svētdiena... Un arī to, kurā viesnīcā mēs galā paliksim nezināju, jo viesnīcu rezervēja poļi, un to, kur jādodas, bija plānots, ka zinās šoferis, kas mūs sagaidīs Katovices lidostā. Viņš mūs gaidīja trīs stundas, bet, kad ieradāmies, laikam bija tikko devies prom, jo tur neviena nebija, kas mūs gaidītu. Pa ceļam jau es protams, biju sazinājusies arī ar Rīgu. Rīga sūtīja manu nr. e-pastā poļiem, bet kā nu bijis, kā ne, gadījās kļūdīties par vienu ciparu. Un arī poļi ar mani sazināties nevarēja. Viss tomēr beidzās laimīgi - pateicoties pilnīgi svešai meitenei mikriņā, kas mums sameklēja taksi un rezervēja istabiņas viesnīcā, kur strādāja viņas paziņa. Stāsta morāle jau laikam skaidra - vienmēr vajag visus kontaktus!:)
Pirmo dienu ēnojām CRIS organizāciju pilsētiņā Rybnik. Viņiem tā ir maza pilsētiņa, mums - nu vairākas Valmieras... Tas ko viņi dara - viņi cenšas aktivizēt vietējo sabiedrību, runājot caur tēmām, kas tai aktuālas - vai tā ir vide, vai kultūra, ekoloģija vai bezdarbs. Viņi darbojas arī kā NVO atbalsta centrs un inkubators, lielu nozīmi pievēršot tieši vietējo kopienu jautājumam.
Dažādās akcijās viņi cenšas panākt, lai iedzīvotāji saskatītu savas pilsētas skaistumu un noticētu tās nākotnei. Foto uz augšu - siena, kas taps par brīvdabas kino. Tā atrodas diezgan pabriesmīgā vietā - kur jaunieši vakaros dodas dzerstīties. Bet viņi ir noskaņoti vietu sakopt un padarīt pozitīvāku.
Organizācija savu mērķu sasniegšanai izmanto tās sabiedrības grupas, kas jau ir aktīvas - piemēram, skolotājus. Mēs devāmies vizītē uz sākumskolu, kas atrodas kaimiņu pilsētiņā, un kas ar CRIS organizācijas starpniecību īstenojusi projektu par seno silzēziešu prasmju mācīšanu skolēniem. Skolā vienā telpā iekārtota istaba - muzejs, kas rāda, kā senos laikos izskatījusies šī apvidus iedzīvotāju dzīve un iedzīve. Kādā klasē ierīkota seno laiku virtuve - klasē notiek arī stundas, virtuve atrodas klases dibenplānā. Tas mums šķita ļoti interesanti, pirmais jautājums bija, vai bērni neko nesaplēš, jo mums šķita, ka LV tāda klase ilgi neskarta neturētos.
Šis attēls - svētā ūdens trauciņš, fotografēts skolas muzejā, saistās ar reliģijas joprojām ļoti lielo ietekmi Polijā. Krucifiksi ir visur, arī jauniešu centrā, par ko tālāk būs stāsts, un skolā redzējām mācītāju. Pavisam nesen Polijā bijušas atsevišķas skolas meitenēm un zēniem, meiteņu skola, piemēram, labāk pazīstama kā skola, ko vada mūķenes. Godīgi sakot, beigās jau ar projektu nesaistītiem cilvēkiem man vairs negribējās teikt, kādā lauciņā mēs strādājam, jo brīžiem varēja just attieksmes maiņu, kad tas tika pateikts.
Lieliskākā pieredze šajā braucienā bija vizīte jauniešu centrā, kurš atrodas vienā no nelabvēlīgākajiem pilsētas rajoniem - tur dzīvo pamatā raktuvju strādnieki ar ģimenēm, bezdarbs gandrīz 30%. Pats labākais, ka to, ka šai idejai jāpiešķir nauda, izlēma nevis, piemēram kāda ekspertu žūrija, bet pati vietējā sabiedrība, balsojot par dažādām projektu idejām. Jauniešu centrā izveidota vide, kur dažāda vecuma jaunieši (sākot no tikko dzimušiem nepilngadīgajām jaunietām) līdz pat tām pašām jaunietēm un jauniešiem, var brīvi justies, dalīties pieredzē un problēmās, pagatavot ēdienu, izmazgāt veļu, paskatīties TV, vai apgūt prasmes, kas noderēs darba tirgū. Centrā ir psihologs ar ko parunāt, ja ir problēmas, pieejams arī karjeras konsultants. Iekārtota profesionāla ierakstu studija, kur jaunieši var nākt kaut vai pa taisno no ielas un ierakstīt savu mūziku. Centram ir vairāki simti klientu, viņi strādā arī ar ielu bērniem - ir īpašu apmācību izgājuši street workers, kas strādā ar bērniem tieši uz ielas, apzinoties, ka daudzi no viņiem baidās no dajebkādām institūcijām un nav spējīgi tādās iekļauties. Viņi nestrādā tikai ar bērniem, viņi cenšas strādāt arī ar pašām ģimenēm, vecākiem, kas bieži vien ir alkoholiķi vai citādi nāk nno sociāli nelabvēlīgas vides. Tas bija ļoti iespaidīgi, ļoti. Rodas jautājums, kas mums, LV šajā jomā (ielu darbs) notiek? Jā, tas nav viegli, bet šajos sociāli ekonomiskajos apstākļos ļoti, ļoti vajadzīgi. Foto - Anna un Edvarts pie jauniešu centra. Fonā apgleznotās durvis - jauniešu roku darbs. Un jā, protams, ka centra finansējumu veido darbs ar projektiem. Kaut ko nedaudz dod pašvaldība, bet tas nav stabils finansējums, tam jāpiesakās gadu no gada.
Nākošā dienā bijām Varšavā - organizācijā SPLOT, kas apvieno tīklā organizācijas, līdzīgas CRIS visos Polijas reģionos, un organizācijā CAL - Local Activity Support Center. Uzzināju, ka poļiem ir school for nongovernmental trainers (kas man reāli skauž, LV noteikti vajadzētu ko līdzīgu. Protams, ir JSPA ar savām apmācībām, bet nu - viņiem ir savas intereses un prioritātes, ko apmācīt). Vēl uzzināju jaunu jēdzienu - social animation - tas ir darbs ar vietējām kopienām, to iniciatīvu atbalstīšana un ideju veicināšana. Kaut kas līdzīgs, ko pie mums tagad dara Britu padome ar savām darbīgajām kopienām un kopienu fondi. Bet kas interesanti - viņi strādā ar kopienām lielajā pilsētās, mēs pabijām Varšavas pilsētas Povišlas rajona vietējās kopienas līderu sanāksmē.
Secinājums - ir mums ko no poļiem mācīties. Protams, viņu darbības mērogi ir attiecināmi arī iedzīvotāju skaitam, bet tomēr...
Un nobeigumā paldies manai lieliskajai kompānijai! :) Vairs ne maniem, bet tomēr maniem jauniešiem, lieliskam atbalstam lielā action brīžos, ideju ģeneratoriem un zināt gribētājiem darbā un melno jociņu kalējiem brīvajā laikā. Jūs esat lieliski!
Pirmkārt, jau kamēr līdz turienei nokļuvām, tas bija riktīgs action. Lidojām ar pārsēšanos - Rīga-Varšava-Katovice. Varšavā atklājām, ka lidmašīna uz Katovici atcelta. Sākumā mūs gribēja forwardēt uz Krakovu. Nesanāca, jo lidmašīna jau bija ciet. Tad mums piedāvāja divas iespējas - braukt uz Krakovu ar vēlo reisu un būt galā ap pusnakti, vai braukt ar taksi (gabals apmēram tāds, kā no Rīgas līdz Daugavpilij). Mēs izvēlējāmies taksi. Protams, ka tas vien jau nebūtu nekas. Labākais tas, ka domājot, ka gan jau viss būs labi, es nebiju noskaidrojusi Polijas organizācijas kontaktpersonas telefonu. Bija tikai organizācijas biroja kontakti, bet tā kā bija svētdiena... Un arī to, kurā viesnīcā mēs galā paliksim nezināju, jo viesnīcu rezervēja poļi, un to, kur jādodas, bija plānots, ka zinās šoferis, kas mūs sagaidīs Katovices lidostā. Viņš mūs gaidīja trīs stundas, bet, kad ieradāmies, laikam bija tikko devies prom, jo tur neviena nebija, kas mūs gaidītu. Pa ceļam jau es protams, biju sazinājusies arī ar Rīgu. Rīga sūtīja manu nr. e-pastā poļiem, bet kā nu bijis, kā ne, gadījās kļūdīties par vienu ciparu. Un arī poļi ar mani sazināties nevarēja. Viss tomēr beidzās laimīgi - pateicoties pilnīgi svešai meitenei mikriņā, kas mums sameklēja taksi un rezervēja istabiņas viesnīcā, kur strādāja viņas paziņa. Stāsta morāle jau laikam skaidra - vienmēr vajag visus kontaktus!:)
Pirmo dienu ēnojām CRIS organizāciju pilsētiņā Rybnik. Viņiem tā ir maza pilsētiņa, mums - nu vairākas Valmieras... Tas ko viņi dara - viņi cenšas aktivizēt vietējo sabiedrību, runājot caur tēmām, kas tai aktuālas - vai tā ir vide, vai kultūra, ekoloģija vai bezdarbs. Viņi darbojas arī kā NVO atbalsta centrs un inkubators, lielu nozīmi pievēršot tieši vietējo kopienu jautājumam.
Dažādās akcijās viņi cenšas panākt, lai iedzīvotāji saskatītu savas pilsētas skaistumu un noticētu tās nākotnei. Foto uz augšu - siena, kas taps par brīvdabas kino. Tā atrodas diezgan pabriesmīgā vietā - kur jaunieši vakaros dodas dzerstīties. Bet viņi ir noskaņoti vietu sakopt un padarīt pozitīvāku.
Organizācija savu mērķu sasniegšanai izmanto tās sabiedrības grupas, kas jau ir aktīvas - piemēram, skolotājus. Mēs devāmies vizītē uz sākumskolu, kas atrodas kaimiņu pilsētiņā, un kas ar CRIS organizācijas starpniecību īstenojusi projektu par seno silzēziešu prasmju mācīšanu skolēniem. Skolā vienā telpā iekārtota istaba - muzejs, kas rāda, kā senos laikos izskatījusies šī apvidus iedzīvotāju dzīve un iedzīve. Kādā klasē ierīkota seno laiku virtuve - klasē notiek arī stundas, virtuve atrodas klases dibenplānā. Tas mums šķita ļoti interesanti, pirmais jautājums bija, vai bērni neko nesaplēš, jo mums šķita, ka LV tāda klase ilgi neskarta neturētos.
Šis attēls - svētā ūdens trauciņš, fotografēts skolas muzejā, saistās ar reliģijas joprojām ļoti lielo ietekmi Polijā. Krucifiksi ir visur, arī jauniešu centrā, par ko tālāk būs stāsts, un skolā redzējām mācītāju. Pavisam nesen Polijā bijušas atsevišķas skolas meitenēm un zēniem, meiteņu skola, piemēram, labāk pazīstama kā skola, ko vada mūķenes. Godīgi sakot, beigās jau ar projektu nesaistītiem cilvēkiem man vairs negribējās teikt, kādā lauciņā mēs strādājam, jo brīžiem varēja just attieksmes maiņu, kad tas tika pateikts.
Lieliskākā pieredze šajā braucienā bija vizīte jauniešu centrā, kurš atrodas vienā no nelabvēlīgākajiem pilsētas rajoniem - tur dzīvo pamatā raktuvju strādnieki ar ģimenēm, bezdarbs gandrīz 30%. Pats labākais, ka to, ka šai idejai jāpiešķir nauda, izlēma nevis, piemēram kāda ekspertu žūrija, bet pati vietējā sabiedrība, balsojot par dažādām projektu idejām. Jauniešu centrā izveidota vide, kur dažāda vecuma jaunieši (sākot no tikko dzimušiem nepilngadīgajām jaunietām) līdz pat tām pašām jaunietēm un jauniešiem, var brīvi justies, dalīties pieredzē un problēmās, pagatavot ēdienu, izmazgāt veļu, paskatīties TV, vai apgūt prasmes, kas noderēs darba tirgū. Centrā ir psihologs ar ko parunāt, ja ir problēmas, pieejams arī karjeras konsultants. Iekārtota profesionāla ierakstu studija, kur jaunieši var nākt kaut vai pa taisno no ielas un ierakstīt savu mūziku. Centram ir vairāki simti klientu, viņi strādā arī ar ielu bērniem - ir īpašu apmācību izgājuši street workers, kas strādā ar bērniem tieši uz ielas, apzinoties, ka daudzi no viņiem baidās no dajebkādām institūcijām un nav spējīgi tādās iekļauties. Viņi nestrādā tikai ar bērniem, viņi cenšas strādāt arī ar pašām ģimenēm, vecākiem, kas bieži vien ir alkoholiķi vai citādi nāk nno sociāli nelabvēlīgas vides. Tas bija ļoti iespaidīgi, ļoti. Rodas jautājums, kas mums, LV šajā jomā (ielu darbs) notiek? Jā, tas nav viegli, bet šajos sociāli ekonomiskajos apstākļos ļoti, ļoti vajadzīgi. Foto - Anna un Edvarts pie jauniešu centra. Fonā apgleznotās durvis - jauniešu roku darbs. Un jā, protams, ka centra finansējumu veido darbs ar projektiem. Kaut ko nedaudz dod pašvaldība, bet tas nav stabils finansējums, tam jāpiesakās gadu no gada.
Nākošā dienā bijām Varšavā - organizācijā SPLOT, kas apvieno tīklā organizācijas, līdzīgas CRIS visos Polijas reģionos, un organizācijā CAL - Local Activity Support Center. Uzzināju, ka poļiem ir school for nongovernmental trainers (kas man reāli skauž, LV noteikti vajadzētu ko līdzīgu. Protams, ir JSPA ar savām apmācībām, bet nu - viņiem ir savas intereses un prioritātes, ko apmācīt). Vēl uzzināju jaunu jēdzienu - social animation - tas ir darbs ar vietējām kopienām, to iniciatīvu atbalstīšana un ideju veicināšana. Kaut kas līdzīgs, ko pie mums tagad dara Britu padome ar savām darbīgajām kopienām un kopienu fondi. Bet kas interesanti - viņi strādā ar kopienām lielajā pilsētās, mēs pabijām Varšavas pilsētas Povišlas rajona vietējās kopienas līderu sanāksmē.
Secinājums - ir mums ko no poļiem mācīties. Protams, viņu darbības mērogi ir attiecināmi arī iedzīvotāju skaitam, bet tomēr...
Un nobeigumā paldies manai lieliskajai kompānijai! :) Vairs ne maniem, bet tomēr maniem jauniešiem, lieliskam atbalstam lielā action brīžos, ideju ģeneratoriem un zināt gribētājiem darbā un melno jociņu kalējiem brīvajā laikā. Jūs esat lieliski!
3/13/2011
Smillas jaunkundzes sniega izjūta
Viena no lieliskākajām grāmatām, kādu es esmu lasījusi (un bez lielīšanās varu teikt, ka esmu lasījusi daudz), ir Pētera Hēga "Smillas jaunkundzes sniega izjūta". Fantastiska valoda, aizraujošs sižets, grenlandiešu kultūras gabaliņi, sniegs un galvenā varone - sieviete. Pēc tam esmu lasījusi arī citas šī autora grāmatas, bet neviena mani nav tā uzrunājusi kā šī.
Bija laiks, kad es mēdzu izrakstīt labākos citātus no grāmatām, ko lasīju. Atradu to kladīti, kur šie citāti ir pierakstīti, un gribēju padalīties ar dažiem no "Smillas jaunkundzes sniega izjūtas", kas joprojām šķiet ļoti aktuāli. Jā, un sorry, ka atsauces nav pienācīgi noformētas, bet viss ir no tās grāmatas, kuras bilde atrodas augstāk :)
- Ar vientulību man ir tāpat kā citiem ar baznīcas svētību. Man tā ir žēlastības gaisma. Nav reizes, kad es aizvērtu aiz sevis dzīvokļa durvis bez apziņas, ka veicu žēlsirdības aktu pati pret sevi.
- Nekad neesmu teikusi, ka es būtu pilnība. To cilvēku priekšā, kam pieder vara un kas to bauda un izmanto, es kļūstu par citu, niecīgāku un ļaunāku cilvēku.
- Cilvēki mirst. Prātodams, kā un kāpēc, tikpat nekur tālu netiksi.
- Melnās dienās es itin viegli nonāku pie domas, ka vienmēr jau var nostāties vannasistabā pie spoguļa un pārgriezt sev rīkli. Šādos gadījumos ir jauki, ja pastāv papildus garantija, ka vispirms ir jānoiet pie lejas kaimiņa aizņemties kārtīgu nazi.
- Visu ir vieglāk attaisnot, ja tu esi labi ģērbies.
- Ikviens brīdis dzīvē var izrādīties pēdējais. Dzīvē nedrīkst būt nekā tāda, kas ir tikai un vienīgi pārvietošanās no vienas vietas uz otru. Ikviena pastaiga ir jāveic tā, it kā tā būtu viss, kas ir palicis pāri.
Vēl ir daudz patiešām lieliski citāti -mazi puzles gabaliņi, bet ko nu es tik daudz. Izlasi grāmatu. Ir vērts.
3/12/2011
Sava istaba
Vecajai labajai V.Vulfai tomēr bija liela taisnība - lai uzradītu (manā gadījumā gan MD, nevis dzeju) vajag savu telpu, laiku un finansiālo nodrošinājumu.
Jo, ja brīvais laiks, ko varētu izmantot, lai radītu, tiek izmantots, meklējot papildus iespējas piepelnīties, lai samaksātu par "savu istabu" un iespēju radīt, jeb iespēju pēc termiņa rakstīt MD - laika, kad radīt vairs vienkārši nav...
F..king sad how f..king money rules my f..king world.
Kā saka Virdžīnija: "Nauda padara cienījamu to, kas ir frivols tikmēr, kamēr par to nav samaksāts".
2/26/2011
Un klusēs Dievs un rūgti bārdā smaidīs...
Vakar izlasīju Pāvela Širova grāmatu "Čečenija: terorisma inscenēšanas rokasgrāmata". Tā nu reiz ir grāmata, ko var ieteikt ikvienam, kas grib saprast sarežģīto Čečenijas un Krievijas attiecību vēsturi un uzzināt nedaudz vairāk par lietu cēloņiem. Un mēģināt saprast, kāpēc 20. gs beigās un joprojām arī 21. gs sākumā tādas lietas, kā Čečenijas karš ir iespējamas. Kaut gan racionāli un emocionāli man laikam to nekad nesaprast... Lasot grāmatu es atcerējos, pieķēru sevi pie sajūtas, ka Čečenija man vienmēr ir klusītēm simpatizējusi. Jau tad, kad Pirmā Kara laikā ziņās stāstīja par Džoharu Dudajevu un es biju samērā sīka, un kari mani sevišķi neinteresēja, Dudajevs man patika. Un Čečenijas bija ļoti žēl.
Tad kaut kad māsa man uzdāvināja Jūlijas Juzikas grāmatu "Allāha līgavas: teroristes pašnāvnieces no Čečenijas". Izlasīju to gaidot Prāgā reisu no vai uz Rīgu. Šajā grāmatā ir daudz vairāk sazvērestības teoriju kā P.Širova grāmatā, taču tā sniedz lielisku ieskatu mums, vēsajiem un demokrātiskajiem eiropiešiem tajā, kā rodas teroristi. Un ne jau aiz labas dzīves tas notiek, un ne jau aiz brīva prāta. Katrā ziņā, ja ir interese kaut ko vairāk par šo tēmu uzzināt - šīs divas grāmatas gana viegli lasāmā un uztveramā veidā var pastāstīt ko vairāk.
Un šī dziesma par to pasaka visu:
Pa zilo Donavu peld līķis
Kas zin vai serbs, vai turks, vai krievs
Viņš vairāk nerunās, viņš klusēs
Un klusēs arī augšā Dievs
Un nepaskaidros kā labad
Šis gadsimts muļķīgs padevies
Bet upes malā daiļa meiča
Bez mitas nebeidz as'ras liet
Uz pārdzīvo, ka savam mīļam
Tā nevarēja līdzi iet
Un savas kvēlās asinis
Par godu ķeizarnamam liet
Bet klusēs Dievs
Un rūgti bārdā smaidīs
Jo nevarēs tam izskaidrot neviens
Kādēļ šo dzimumu
Viņš zemesvirsū laidis
Arvienu skaļāk kanonāde
Kā dusmīgs vīru koris dun
Un veči šauj un veči lādē
Un tuvcīņās viens otram dur
Bet kara tiesas priekšā stājas
Tie nīkuļi, kas neiztur
Cik skaisti izritinās zarnas
Cik skaisti pāršķīst galvaskauss
Kad visi veselie kļūs kropļi
Tad visie kropļiem kauties ļaus
Un pašās beigās Al-le-lu-ja
Uz kaulu zāģa spēlēs Štrauss
Bet klusēs Dievs
Un rūgti bārdā smaidīs
Jo nevarēs tam izskaidrot neviens
Kādēļ šo dzimumu
Viņš zemesvirsū laidis
/"Prāta vētra" dziesmas izrādei "Šveiks" Balāde II/
2/18/2011
Demogrāfija esam mēs paši
Pēdējā radu sanākšana man palikusi atmiņā ar vairākām lietām - pēc vairāk kā gada, un iespējams pat diviem gadiem, satiku savu (otrās pakāpes) brālēnu Māri, kas pamatā dzīvojas pa Zviedriju. Bija neticami labi viņu satikt.
Sēdējām visi, runājām, ēdām, dzērām un smējāmies, skatījāmies vecos foto albumus, un man atnāca briesmīgā atklāsme, ka visi mēs esam pieauguši. Šķiet, ka vēl vakar mēs skaidījām apkārt, spēlējām paslēpes un citas dīvainas spēles un reizēm pa kluso no pieaugušajiem pa TV skatījāmies mums nepiemērota satura filmas.
Tagad skatījāmies M. Freimaņa piemiņas raidījumu, runājām un pa visam oficiāli arī lietojām alkoholu, jo nu jau cik gadus jau drīkst... Un tad es sāku skaitīt. Savā prātā saskaitīju savus 12 pirmās un otrās pakāpes brālēnus un māsīcas, mūs pašus trīs (es, māsa un brālis) ieskaitot. Mēs visi esam vecumā no 20 - 35 gadiem. Un uz mums visiem 12 ir viens bērns. Viena sešgadīga meitiņa peciņa. Un tad padomājot, ka mūsu visu vecākiem vidēji 25 gadu vecumā jau bija divi bērni - nu jā. Te nu ir tā demogrāfija.
Nav arī gluži tā, ka pēc šī atklājuma man pēkšņi būtu sagribējies dzemdēt un glābt Latvijas tautu. Viena es tāpat nepavilkšu :) Bet laikam jau tas, ka mums ir iespēja izvēlēties, mūs arī beigās izmirdinās.
Grafika avots šeit
Sēdējām visi, runājām, ēdām, dzērām un smējāmies, skatījāmies vecos foto albumus, un man atnāca briesmīgā atklāsme, ka visi mēs esam pieauguši. Šķiet, ka vēl vakar mēs skaidījām apkārt, spēlējām paslēpes un citas dīvainas spēles un reizēm pa kluso no pieaugušajiem pa TV skatījāmies mums nepiemērota satura filmas.
Tagad skatījāmies M. Freimaņa piemiņas raidījumu, runājām un pa visam oficiāli arī lietojām alkoholu, jo nu jau cik gadus jau drīkst... Un tad es sāku skaitīt. Savā prātā saskaitīju savus 12 pirmās un otrās pakāpes brālēnus un māsīcas, mūs pašus trīs (es, māsa un brālis) ieskaitot. Mēs visi esam vecumā no 20 - 35 gadiem. Un uz mums visiem 12 ir viens bērns. Viena sešgadīga meitiņa peciņa. Un tad padomājot, ka mūsu visu vecākiem vidēji 25 gadu vecumā jau bija divi bērni - nu jā. Te nu ir tā demogrāfija.
Nav arī gluži tā, ka pēc šī atklājuma man pēkšņi būtu sagribējies dzemdēt un glābt Latvijas tautu. Viena es tāpat nepavilkšu :) Bet laikam jau tas, ka mums ir iespēja izvēlēties, mūs arī beigās izmirdinās.
Grafika avots šeit
2/16/2011
some awesomeness jeb jaunais gads sāksies 10. martā
No Urban dictionary:
awesomeness
=
An unmeasurable amount of awesomenimity something can produce.
The quality of being awesome.
Mēģināju izdomāt, kā šo teminu tulkot latviešu valodā, bet neko labāku par "lieliskumu" nespēju izdomāt. Tas ir gluži tāpat, kā ar "ekselentajām" sabiedriskajām attiecībām.
Un jā, es skatos pārāk daudz "How I Met Your Mother".
10. marts ir pasludināts par international day of awesomeness (feisbukā, protams). Bet tā kā šis ir tikpat labs iemesls kā Jaunais gads, lai veiktu dažādas apņemšanās, sāktu jaunu dzīvi utt., un tā kā arī šis blogs pēdējā laikā ir bijis liecinieks neapmierinātiem ņurdieniem, dzīves jēgas meklējumiem, utt., tad, pateicoties Bārnijam un manai vēlmei kļūt a bit more awesome, es apsolos līdz 10.martam:
1. pabeigt maģistra darba teorijas daļu
2. izveidot dzīves modeli, kura centrā būtu morāli, fiziski un finansiāli apmierināta lieliskā es.
Ņemot vērā to, ka daži mani draugi pat ir diskutējuši par manu vēlmi identificēties ar Bārnija tēlu, īss ievads manā lieliskuma teorijā.
Awesomeness jeb lieliskums nozīmē to, ka tu pats esi savas dzīves centrā un jā, tu reizēm esi egoistisks, bet tas ir tāpēc, ka tu apzinies, ka tikai apmierinot savas vēlmes un vajadzības tu spēj dot maksimumu un par 150% darīt lietas, ko tu dzīvē gribi darīt, un kas kaut kādā veidā padara pasauli labāku. Vienas no svarīgākajām lieliskuma iezīmēm ir spēja būt fleksiblam, izvērtēt prioritātes un jā, arī spēja pateikt "nē".
Kas lieliskums katrā ziņā nav? Pakaļu laizīšana un būšana par paklājiņu.
awesomeness
=
An unmeasurable amount of awesomenimity something can produce.
The quality of being awesome.
Mēģināju izdomāt, kā šo teminu tulkot latviešu valodā, bet neko labāku par "lieliskumu" nespēju izdomāt. Tas ir gluži tāpat, kā ar "ekselentajām" sabiedriskajām attiecībām.
Un jā, es skatos pārāk daudz "How I Met Your Mother".
10. marts ir pasludināts par international day of awesomeness (feisbukā, protams). Bet tā kā šis ir tikpat labs iemesls kā Jaunais gads, lai veiktu dažādas apņemšanās, sāktu jaunu dzīvi utt., un tā kā arī šis blogs pēdējā laikā ir bijis liecinieks neapmierinātiem ņurdieniem, dzīves jēgas meklējumiem, utt., tad, pateicoties Bārnijam un manai vēlmei kļūt a bit more awesome, es apsolos līdz 10.martam:
1. pabeigt maģistra darba teorijas daļu
2. izveidot dzīves modeli, kura centrā būtu morāli, fiziski un finansiāli apmierināta lieliskā es.
Ņemot vērā to, ka daži mani draugi pat ir diskutējuši par manu vēlmi identificēties ar Bārnija tēlu, īss ievads manā lieliskuma teorijā.
Awesomeness jeb lieliskums nozīmē to, ka tu pats esi savas dzīves centrā un jā, tu reizēm esi egoistisks, bet tas ir tāpēc, ka tu apzinies, ka tikai apmierinot savas vēlmes un vajadzības tu spēj dot maksimumu un par 150% darīt lietas, ko tu dzīvē gribi darīt, un kas kaut kādā veidā padara pasauli labāku. Vienas no svarīgākajām lieliskuma iezīmēm ir spēja būt fleksiblam, izvērtēt prioritātes un jā, arī spēja pateikt "nē".
Kas lieliskums katrā ziņā nav? Pakaļu laizīšana un būšana par paklājiņu.
2/14/2011
V-dienā ar roņiem un pingvīniem
Šķiet, ka jo vecāka kļūstu, jo nestilīgāks pasākums kļūst Valentīndiena. Nu labi, mēs jau arī neizkritām no meinstrīma - izdzērām šampi, ar manu bildi, ko Inesēns uzdāvināja uz manu dz.d. un iepriekšējā dzīvokļa sālsmaizi. Un ka tevi divi deviņi - tas izrādījās bezalkoholiskais šampis! Šitādu vilšanos. Kas to būtu no Inesēna gaidījis :)
Un jā, vēl viena milzīga vilšanās - 27 gadu vecumā es uzzināju, ka jaukie un mīlīgie ronīši reizēm nemaz nav tik jauki un mīlīgi. Viņi var kļūt mežonīgi un uzbrukt pingvīniem. Lai viņus pēc tam apēstu. Redz tā iet, kad skatās dokumentālās filmas par dabu.
Pagājušajā nedēļas nogalē mēs pārvācāmies uz jauno dzīvokli. Man šeit patīk. Nezinu tieši kas, bet kaut kas atgādina mūsu Horvātijas mājiņu. Tāda jauka, mierīga un relaksēta noskaņa, gribas tikai mājsaimnieciskoties - gatavot ēst, tīrīt un mazgāt veļu. Ja vēl es tiktu pie šujmašīnas...
Vēl es esmu atradusi savu jauno stresa noņēmēju - jogas - tango nodarbības. Svētdien bijām ar Daci un Koļu. Sapratu, cik ļoti manam ķermenim vajadzīga tāda veida uzmanība. Viņš bija ļoti laimīgs un pēc tam visu dienu peldēju pilnīgā harmonijā.
Tā es varētu arī turpināt peldēt pilnīgā harmonijā, ja ne mans finansiālais stāvoklis, kas pēc pārvākšanās un zobārsta ir kļuvis diezgan katastrofāls. Tur kaut kas būs jādara. Šobrīd vēl neesmu pārliecināta, kas tieši, bet ir daži virzieni, kuros spert soļus. Vecais stāsts par to, ka nauda jau nedara laimīgu, bet daudz mierīgāku gan...
2/05/2011
Kukainīt, re kā saule spīd!
Saule beidzot ir paspīdējusi arī uz šo pusi, vai arī šis kukainītis beidzot ir nodefinējis kaut kādu lietu attiecības savā dzīvē.
Bet vispār, šī nedēļa ir bijusi salīdzinoši laba nedēļa. Viena no lietām, kas tiešām vieš drošības sajūtu, ka esam atraduši jaunu dzīvokli. Rīt brauksim līgumu parakstīt. Tas, ka 9 mēnešu laikā mums jāmeklē jau trešais dzīvoklis, man patiešām ir licis saprast, cik nozīmīga ir drošība un stabilitāte. Vismaz dzīvesvietas jautājumā.
Vēl veiksmīgi nodefinēju darba lomu savā dzīvē. Tā kā tas, par ko nemaksā, nav darbs, bet hōbijs (bija gan variants par to, ka ja tu saņem par darbu mazāk kā 250 latus, arī tas nav darbs...), tad man šobrīd ir darbs, un ir arī hōbiji. Kas, savukārt, atrisina hōbiju neesamību manā dzīvē. Un, tā kā normāli cilvēki nemēdz pārāk daudz domāt par to, vai viņiem darbs patīk vai nepatīk, bet vienkārši iet un dara, es centīšos būt normāla. Un pārāk daudz nedomāt :)
Mana hōbijdarba ietvaros šonedēļ notika vairākas foršas lietas. Pabeidzu vienu "Eiropa pilsoņiem" projektu - ja apstiprinās, vasarā Valmierā būs foršs pasākums. Un teju jau grasījos pabeigt otru, kur, ja apstiprinās, Valmierā būs foršs pasākums septembrī (bija tāda galējā pirmstermiņa stadija - besis, bet jāraksta, nogurums, bet jāpabeidz) - ieejot programmas mājas lapā, lai noskaidrotu, līdz cikiem jāiesniedz, uzzināju, ka dedlains pārcelts uz 15. februāri... Tas patiešām bija viens no lieliskākajiem mirkļiem šajā gadā! (kas gan laikam liecina par to, kāds līdz šim ir šis gads bijis...)
Vēl šodien ļoti iedvesmota atgriezos no Annas Lindes EuroMed fonda Latvijas tīkla dalīborganizāciju tikšanās. Fondam nav nekāda sakara ar medicīnu, stāsts ir par valstīm otrpus Vidusjūras. Satiku un iepazinos ar patiešām fantastiskiem un iedvesmojošiem cilvēkiem un saplānojām pasākumu pavasarī (maijā), kad veselā pasākumu virknē visā Latvijā mēģināsim pastāstīt cilvēkiem par šīm valstīm un to kultūru. Re kur stāsts par to kā tas notika 2009. gadā. Man tas solās būt ļoti interesanti, jo mēs par to pusi zinām ļooti maz. Un ir ļooti daudz stereotipu un baiļu no citādā. Arī man pašai.
Vēl viena fantastiska lieta, ko izdarījām tikšanās laikā - kopā ar Ievu un Santu, ar ko biju slavenajā ceļa apmācībā, izdomājām, ka mūsu apmācības grupai vajag salidojumu. Kā nekā - būs jau gads pagājis. Un tagad jau viss notiek - listē info izsūtīta, cilvēki jau atsaucas, ir idejas par vietu un datumiem. Tik forši, ka var nevis tipiski latviski teikt: "jā... nu būtu jau forši... davai, kaut kad..." un tā arī beigās neko neizdarīt, bet ķerties vērsim pie ragiem un darīt :)
Bet vispār, šī nedēļa ir bijusi salīdzinoši laba nedēļa. Viena no lietām, kas tiešām vieš drošības sajūtu, ka esam atraduši jaunu dzīvokli. Rīt brauksim līgumu parakstīt. Tas, ka 9 mēnešu laikā mums jāmeklē jau trešais dzīvoklis, man patiešām ir licis saprast, cik nozīmīga ir drošība un stabilitāte. Vismaz dzīvesvietas jautājumā.
Vēl veiksmīgi nodefinēju darba lomu savā dzīvē. Tā kā tas, par ko nemaksā, nav darbs, bet hōbijs (bija gan variants par to, ka ja tu saņem par darbu mazāk kā 250 latus, arī tas nav darbs...), tad man šobrīd ir darbs, un ir arī hōbiji. Kas, savukārt, atrisina hōbiju neesamību manā dzīvē. Un, tā kā normāli cilvēki nemēdz pārāk daudz domāt par to, vai viņiem darbs patīk vai nepatīk, bet vienkārši iet un dara, es centīšos būt normāla. Un pārāk daudz nedomāt :)
Mana hōbijdarba ietvaros šonedēļ notika vairākas foršas lietas. Pabeidzu vienu "Eiropa pilsoņiem" projektu - ja apstiprinās, vasarā Valmierā būs foršs pasākums. Un teju jau grasījos pabeigt otru, kur, ja apstiprinās, Valmierā būs foršs pasākums septembrī (bija tāda galējā pirmstermiņa stadija - besis, bet jāraksta, nogurums, bet jāpabeidz) - ieejot programmas mājas lapā, lai noskaidrotu, līdz cikiem jāiesniedz, uzzināju, ka dedlains pārcelts uz 15. februāri... Tas patiešām bija viens no lieliskākajiem mirkļiem šajā gadā! (kas gan laikam liecina par to, kāds līdz šim ir šis gads bijis...)
Vēl šodien ļoti iedvesmota atgriezos no Annas Lindes EuroMed fonda Latvijas tīkla dalīborganizāciju tikšanās. Fondam nav nekāda sakara ar medicīnu, stāsts ir par valstīm otrpus Vidusjūras. Satiku un iepazinos ar patiešām fantastiskiem un iedvesmojošiem cilvēkiem un saplānojām pasākumu pavasarī (maijā), kad veselā pasākumu virknē visā Latvijā mēģināsim pastāstīt cilvēkiem par šīm valstīm un to kultūru. Re kur stāsts par to kā tas notika 2009. gadā. Man tas solās būt ļoti interesanti, jo mēs par to pusi zinām ļooti maz. Un ir ļooti daudz stereotipu un baiļu no citādā. Arī man pašai.
Vēl viena fantastiska lieta, ko izdarījām tikšanās laikā - kopā ar Ievu un Santu, ar ko biju slavenajā ceļa apmācībā, izdomājām, ka mūsu apmācības grupai vajag salidojumu. Kā nekā - būs jau gads pagājis. Un tagad jau viss notiek - listē info izsūtīta, cilvēki jau atsaucas, ir idejas par vietu un datumiem. Tik forši, ka var nevis tipiski latviski teikt: "jā... nu būtu jau forši... davai, kaut kad..." un tā arī beigās neko neizdarīt, bet ķerties vērsim pie ragiem un darīt :)
2/02/2011
2/01/2011
Reiz rudenī jeb kā mēs Saeimu vēlējām
Reiz sen senos laikos, pagājušā gada 2. oktobrī mēs, trīs brīnumainas beibes devāmies uz Siguldu, Saeimu vēlēt un rudeni baudīt.
Kā cītīgas pilsones mēs izstāvējām garum garo rindu uz vēlēšanām Siguldas kultūras namā. Gribējām tikt iemūžinātas pie pašas urnas, bet viss bija pārāk nopietni un viņi nelaida iekšā Kikīni, jo viņa savu biļetenu bija jau Rīgā iemetusi.
Tad mēs gājām meklēt to slaveno rudeni. Viņš šur tur mētājās. Mēs vēl pielikām klāt LOVI (no angļu val. - love). Kikīnei gan LOVE nepatika.
Tad mēs aizgājām pie vagoniņa. Bija nenormāli daudz cilvēku. Mēs nebraucām.Baigais piķis, rinda un vispār... Bet Līga nofočēja, lai parādītu igauņiem kā viņiem nav.
Pie panorāmas rata satikām mazu meitenīti (5-6 gadi), kura savam tētim prasīja: "A tu šmigu paņēmi???"
Tad mēs bijām nogurušas un devāmies baudīt ēdienu. Šis vairs nav ēdiens. Šis ir deserts.
Tad vēl nedaudz foto - oto sesija - besija. Mēs skaistas ar spieķīšiem.
Joprojām skaistas, bet piekusušas, ar transportlīdzkļiem rokā un padusē devāmies mājās. Vilciens bija pilns, ļoti pilns. Tur redzēju slaveno kadru par tēmu "apēd mani" jeb "mīlestība bez robežām" - kā meitene džekam aci laizīja.
That's all, folks!
Kā cītīgas pilsones mēs izstāvējām garum garo rindu uz vēlēšanām Siguldas kultūras namā. Gribējām tikt iemūžinātas pie pašas urnas, bet viss bija pārāk nopietni un viņi nelaida iekšā Kikīni, jo viņa savu biļetenu bija jau Rīgā iemetusi.
Tad mēs gājām meklēt to slaveno rudeni. Viņš šur tur mētājās. Mēs vēl pielikām klāt LOVI (no angļu val. - love). Kikīnei gan LOVE nepatika.
Tad mēs aizgājām pie vagoniņa. Bija nenormāli daudz cilvēku. Mēs nebraucām.Baigais piķis, rinda un vispār... Bet Līga nofočēja, lai parādītu igauņiem kā viņiem nav.
Pie panorāmas rata satikām mazu meitenīti (5-6 gadi), kura savam tētim prasīja: "A tu šmigu paņēmi???"
Tad mēs bijām nogurušas un devāmies baudīt ēdienu. Šis vairs nav ēdiens. Šis ir deserts.
Tad vēl nedaudz foto - oto sesija - besija. Mēs skaistas ar spieķīšiem.
Joprojām skaistas, bet piekusušas, ar transportlīdzkļiem rokā un padusē devāmies mājās. Vilciens bija pilns, ļoti pilns. Tur redzēju slaveno kadru par tēmu "apēd mani" jeb "mīlestība bez robežām" - kā meitene džekam aci laizīja.
That's all, folks!
Abonēt:
Ziņas (Atom)