Ziniet, kā 21. gadsimtā pietrūkst?
Cilvēku. Cēlu cilvēku, cilvēku, kas ciena citus. Tādu cilvēku, kas spējīgi citiem vairāk dot, nekā no citiem ņemt. Cilvēku, kas par labu citiem ir spējīgs atteikt sev. Kas ir spējīgi ziedoties.
21. gadsimta eiropietis ir egoists. Viņš domā vispirms par sevi, savām vajadzībām, piepildījumu un izaugsmi, tikai tad par to, kā tas ietekmē cilvēkus viņam apkārt.
Es neticu, ka 21. gadsimta Eiropā varētu piedzimt vēl viena Māte Terēze. 21. gadsimta eiropietis izlasa ziņu par japāņu pensionāriem, kas gatavi doties uz Fukušimu tīrīt reaktoru - jo viņi savu dzīvi ir nodzīvojuši, jāmirst tāpat, un kāpēc gan pirms tam nepalīdzēt valstij un pasaulei, un pārsteigts groza galvu. Eiropietis neko tādu pat nespēj iedomāties. Viņš krāj savam pensiju fondam un plāno vecumdienas pavadīt, ceļojot apkārt, pa attīstītām un mazāk attīstītām valstīm, un darot visādu citādu bulšitu.
Un šeit divi dzejoļi iz Knuta Skujenieka. 20. gadsimta dzejnieka. Ne tikai par mīlestību, bet par kaut ko lielāku. Par to, kā būt.
Es tev atdošu savu spēku
savu miegu un bezmiegu došu
lai tikai tu redzētu logā
mēnesi nesāpošu
Lai tikai tu justu ka tevī
maigums kā upe kūpēs
lai apaugtu zaļiem zariem
tās rūpes ko nenorūpēs
Es tev atdošu savu prātu
un ieaud to savā prātā
lai tikai atmostos tavā kaklā
dziesma iemidzināta
Es tev atdošu sevi visu
un neprasīšu nenieka
man nevajag
dzīvošu tālāk
no tavām skumjām un prieka
Es gribu kļūt par roku lēnu
ja tevi kauninās vai rās
es gribu pārvērsties par ēnu
kad tevi saule dedzinās
es gribu izkust ūdens malkā
kad tava mute naktī žūs
tai sevis atteikšanās alkā
kas dara cilvēcīgus mūs
es gribu saplīst priedes šķilā
kad vējš nāk kaulos sniegu sēt
būt novakarā zvaigzne zila
ar kuru lemts tev uzvarēt
1 komentārs:
Man ir sajūta, ka es tomēr pazīsti vairāk par vienu altruistu. Gadsimtiem nav nozīmes - tie vienmēr ir bijuši mazākumā, bet tie ir.
Ierakstīt komentāru