Atjaunotajai Latvijai 21. gads.
Knuta Skujenieka dzeja.
***
te nu stāv vaļā pastiepta roka
ko tā neprot un ko tā prot?
tā prot vienīgi latviski rakstīt
neprot ne sist ne ubagot
neprot godīgi iedzīt naglu
iztrīt nazi nedz maizi sēt
taču tā prot saglāstīt asinis
un vēl nākotni paredzēt
te nu stāv vaļā pastiepta roka
tā kā salā no bikluma trīc
nabaga roka
tai viss ir iedots
un it nekas nav apsolīts
***
kā labāk būt?
par usni vai par dadzi
kas atmiņu caur mēmu plienu dzīs
kad mana mūža skurbo palaunadzi
kā atnesušas dzērves aiznesīs?
no zemes šīs vairs mani neidzēsīs
es būtin būšu
šeit
tepat
un klāt
nedz manas saknes rudens vētras plēsīs
nedz mazais vējiņš iespēs samaitāt
***
ja visi dzīvosim pēc nāves
un darbs būs godam nodarīts
tad latvija kā liepa stāvēs
kā mūžam nesaduļķots rīts
ja būsim pateikuši laikus
to kas visvairāk vajadzīgs
tad maize cels pret sauli tvaikus
un valoda kā zāle dīgs
ja drošu svītru pārvilkuši
pār visiem rēķiniem līdz šim
tad būsim dziesmā iedzimuši
ar tālām jāņu ugunīm
ja visi dzīvosim pēc nāves
viens otrs laikam nedzīvos
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru