Sēdējām visi, runājām, ēdām, dzērām un smējāmies, skatījāmies vecos foto albumus, un man atnāca briesmīgā atklāsme, ka visi mēs esam pieauguši. Šķiet, ka vēl vakar mēs skaidījām apkārt, spēlējām paslēpes un citas dīvainas spēles un reizēm pa kluso no pieaugušajiem pa TV skatījāmies mums nepiemērota satura filmas.
Tagad skatījāmies M. Freimaņa piemiņas raidījumu, runājām un pa visam oficiāli arī lietojām alkoholu, jo nu jau cik gadus jau drīkst... Un tad es sāku skaitīt. Savā prātā saskaitīju savus 12 pirmās un otrās pakāpes brālēnus un māsīcas, mūs pašus trīs (es, māsa un brālis) ieskaitot. Mēs visi esam vecumā no 20 - 35 gadiem. Un uz mums visiem 12 ir viens bērns. Viena sešgadīga meitiņa peciņa. Un tad padomājot, ka mūsu visu vecākiem vidēji 25 gadu vecumā jau bija divi bērni - nu jā. Te nu ir tā demogrāfija.
Nav arī gluži tā, ka pēc šī atklājuma man pēkšņi būtu sagribējies dzemdēt un glābt Latvijas tautu. Viena es tāpat nepavilkšu :) Bet laikam jau tas, ka mums ir iespēja izvēlēties, mūs arī beigās izmirdinās.
Grafika avots šeit
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru