Bet vispār, šī nedēļa ir bijusi salīdzinoši laba nedēļa. Viena no lietām, kas tiešām vieš drošības sajūtu, ka esam atraduši jaunu dzīvokli. Rīt brauksim līgumu parakstīt. Tas, ka 9 mēnešu laikā mums jāmeklē jau trešais dzīvoklis, man patiešām ir licis saprast, cik nozīmīga ir drošība un stabilitāte. Vismaz dzīvesvietas jautājumā.
Vēl veiksmīgi nodefinēju darba lomu savā dzīvē. Tā kā tas, par ko nemaksā, nav darbs, bet hōbijs (bija gan variants par to, ka ja tu saņem par darbu mazāk kā 250 latus, arī tas nav darbs...), tad man šobrīd ir darbs, un ir arī hōbiji. Kas, savukārt, atrisina hōbiju neesamību manā dzīvē. Un, tā kā normāli cilvēki nemēdz pārāk daudz domāt par to, vai viņiem darbs patīk vai nepatīk, bet vienkārši iet un dara, es centīšos būt normāla. Un pārāk daudz nedomāt :)
Mana hōbijdarba ietvaros šonedēļ notika vairākas foršas lietas. Pabeidzu vienu "Eiropa pilsoņiem" projektu - ja apstiprinās, vasarā Valmierā būs foršs pasākums. Un teju jau grasījos pabeigt otru, kur, ja apstiprinās, Valmierā būs foršs pasākums septembrī (bija tāda galējā pirmstermiņa stadija - besis, bet jāraksta, nogurums, bet jāpabeidz) - ieejot programmas mājas lapā, lai noskaidrotu, līdz cikiem jāiesniedz, uzzināju, ka dedlains pārcelts uz 15. februāri... Tas patiešām bija viens no lieliskākajiem mirkļiem šajā gadā! (kas gan laikam liecina par to, kāds līdz šim ir šis gads bijis...)
Vēl šodien ļoti iedvesmota atgriezos no Annas Lindes EuroMed fonda Latvijas tīkla dalīborganizāciju tikšanās. Fondam nav nekāda sakara ar medicīnu, stāsts ir par valstīm otrpus Vidusjūras. Satiku un iepazinos ar patiešām fantastiskiem un iedvesmojošiem cilvēkiem un saplānojām pasākumu pavasarī (maijā), kad veselā pasākumu virknē visā Latvijā mēģināsim pastāstīt cilvēkiem par šīm valstīm un to kultūru. Re kur stāsts par to kā tas notika 2009. gadā. Man tas solās būt ļoti interesanti, jo mēs par to pusi zinām ļooti maz. Un ir ļooti daudz stereotipu un baiļu no citādā. Arī man pašai.
Vēl viena fantastiska lieta, ko izdarījām tikšanās laikā - kopā ar Ievu un Santu, ar ko biju slavenajā ceļa apmācībā, izdomājām, ka mūsu apmācības grupai vajag salidojumu. Kā nekā - būs jau gads pagājis. Un tagad jau viss notiek - listē info izsūtīta, cilvēki jau atsaucas, ir idejas par vietu un datumiem. Tik forši, ka var nevis tipiski latviski teikt: "jā... nu būtu jau forši... davai, kaut kad..." un tā arī beigās neko neizdarīt, bet ķerties vērsim pie ragiem un darīt :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru