Viesu namā "Ide", kur pavadīju iepriekšējās 3 dienas, manas gultas galvagalī bija sekojošs dzejolis. Autoru nezinu, publicēts 1989. gada laikrakstā "Atmoda". Bet izklausās pēc Skujenieka.
Klusi, klusi pienākusi
melnā sieva lapas grābj
skatos es uz jūras pusi
melnās putās tumsa kāpj
apdziest tumsa apklust jūra
smiltīs kliedzot mute sāp
klusi klusi pienākusi
melna sieva lapas grābj
acis - siena
lūpas - svece
salti vārdi mani krāpj
kas es esmu
kas tu esi
melna sieva lapas grābj
sabirst lapas
sabirst krusti
paliek akmens rakstīts vārds
kas es esmu tas tu būsi
kuries stiprāk upursārts
nomocīta izslāpusi dvēselīte gaisā kāpj
klusi klusi zvani zvana
klusi klusi sasnieg sniegs
klusi lapas sagrābusi
melnā sieva tālāk iet.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru