Un klusēs Dievs un rūgti bārdā smaidīs...

Vakar izlasīju Pāvela Širova grāmatu "Čečenija: terorisma inscenēšanas rokasgrāmata". Tā nu reiz ir grāmata, ko var ieteikt ikvienam, kas grib saprast sarežģīto Čečenijas un Krievijas attiecību vēsturi un uzzināt nedaudz vairāk par lietu cēloņiem. Un mēģināt saprast, kāpēc 20. gs beigās un joprojām arī 21. gs sākumā tādas lietas, kā Čečenijas karš ir iespējamas. Kaut gan racionāli un emocionāli man laikam to nekad nesaprast...

Lasot grāmatu es atcerējos, pieķēru sevi pie sajūtas, ka Čečenija man vienmēr ir klusītēm simpatizējusi. Jau tad, kad Pirmā Kara laikā ziņās stāstīja par Džoharu Dudajevu un es biju samērā sīka, un kari mani sevišķi neinteresēja, Dudajevs man patika. Un Čečenijas bija ļoti žēl. Tad kaut kad māsa man uzdāvināja Jūlijas Juzikas grāmatu "Allāha līgavas: teroristes pašnāvnieces no Čečenijas". Izlasīju to gaidot Prāgā reisu no vai uz Rīgu. Šajā grāmatā ir daudz vairāk sazvērestības teoriju kā P.Širova grāmatā, taču tā sniedz lielisku ieskatu mums, vēsajiem un demokrātiskajiem eiropiešiem tajā, kā rodas teroristi. Un ne jau aiz labas dzīves tas notiek, un ne jau aiz brīva prāta.

Katrā ziņā, ja ir interese kaut ko vairāk par šo tēmu uzzināt - šīs divas grāmatas gana viegli lasāmā un uztveramā veidā var pastāstīt ko vairāk.


Un šī dziesma par to pasaka visu:

Pa zilo Donavu peld līķis
Kas zin vai serbs, vai turks, vai krievs
Viņš vairāk nerunās, viņš klusēs
Un klusēs arī augšā Dievs
Un nepaskaidros kā labad
Šis gadsimts muļķīgs padevies

Bet upes malā daiļa meiča
Bez mitas nebeidz as'ras liet
Uz pārdzīvo, ka savam mīļam
Tā nevarēja līdzi iet
Un savas kvēlās asinis
Par godu ķeizarnamam liet

Bet klusēs Dievs
Un rūgti bārdā smaidīs
Jo nevarēs tam izskaidrot neviens
Kādēļ šo dzimumu
Viņš zemesvirsū laidis

Arvienu skaļāk kanonāde
Kā dusmīgs vīru koris dun
Un veči šauj un veči lādē
Un tuvcīņās viens otram dur
Bet kara tiesas priekšā stājas
Tie nīkuļi, kas neiztur

Cik skaisti izritinās zarnas
Cik skaisti pāršķīst galvaskauss
Kad visi veselie kļūs kropļi
Tad visie kropļiem kauties ļaus
Un pašās beigās Al-le-lu-ja
Uz kaulu zāģa spēlēs Štrauss

Bet klusēs Dievs
Un rūgti bārdā smaidīs
Jo nevarēs tam izskaidrot neviens
Kādēļ šo dzimumu
Viņš zemesvirsū laidis

/"Prāta vētra" dziesmas izrādei "Šveiks" Balāde II/

Demogrāfija esam mēs paši

Pēdējā radu sanākšana man palikusi atmiņā ar vairākām lietām - pēc vairāk kā gada, un iespējams pat diviem gadiem, satiku savu (otrās pakāpes) brālēnu Māri, kas pamatā dzīvojas pa Zviedriju. Bija neticami labi viņu satikt.

Sēdējām visi, runājām, ēdām, dzērām un smējāmies, skatījāmies vecos foto albumus, un man atnāca briesmīgā atklāsme, ka visi mēs esam pieauguši. Šķiet, ka vēl vakar mēs skaidījām apkārt, spēlējām paslēpes un citas dīvainas spēles un reizēm pa kluso no pieaugušajiem pa TV skatījāmies mums nepiemērota satura filmas.

Tagad skatījāmies M. Freimaņa piemiņas raidījumu, runājām un pa visam oficiāli arī lietojām alkoholu, jo nu jau cik gadus jau drīkst... Un tad es sāku skaitīt. Savā prātā saskaitīju savus 12 pirmās un otrās pakāpes brālēnus un māsīcas, mūs pašus trīs (es, māsa un brālis) ieskaitot. Mēs visi esam vecumā no 20 - 35 gadiem. Un uz mums visiem 12 ir viens bērns. Viena sešgadīga meitiņa peciņa. Un tad padomājot, ka mūsu visu vecākiem vidēji 25 gadu vecumā jau bija divi bērni - nu jā. Te nu ir tā demogrāfija.

Nav arī gluži tā, ka pēc šī atklājuma man pēkšņi būtu sagribējies dzemdēt un glābt Latvijas tautu. Viena es tāpat nepavilkšu :) Bet laikam jau tas, ka mums ir iespēja izvēlēties, mūs arī beigās izmirdinās.

Grafika avots šeit

some awesomeness jeb jaunais gads sāksies 10. martā

No Urban dictionary:
awesomeness
=
An unmeasurable amount of awesomenimity something can produce.
The quality of being awesome.



Mēģināju izdomāt, kā šo teminu tulkot latviešu valodā, bet neko labāku par "lieliskumu" nespēju izdomāt. Tas ir gluži tāpat, kā ar "ekselentajām" sabiedriskajām attiecībām.

Un jā, es skatos pārāk daudz "How I Met Your Mother".

10. marts ir pasludināts par international day of awesomeness (feisbukā, protams). Bet tā kā šis ir tikpat labs iemesls kā Jaunais gads, lai veiktu dažādas apņemšanās, sāktu jaunu dzīvi utt., un tā kā arī šis blogs pēdējā laikā ir bijis liecinieks neapmierinātiem ņurdieniem, dzīves jēgas meklējumiem, utt., tad, pateicoties Bārnijam un manai vēlmei kļūt a bit more awesome, es apsolos līdz 10.martam:
1. pabeigt maģistra darba teorijas daļu
2. izveidot dzīves modeli, kura centrā būtu morāli, fiziski un finansiāli apmierināta lieliskā es.

Ņemot vērā to, ka daži mani draugi pat ir diskutējuši par manu vēlmi identificēties ar Bārnija tēlu, īss ievads manā lieliskuma teorijā.

Awesomeness jeb lieliskums nozīmē to, ka tu pats esi savas dzīves centrā un jā, tu reizēm esi egoistisks, bet tas ir tāpēc, ka tu apzinies, ka tikai apmierinot savas vēlmes un vajadzības tu spēj dot maksimumu un par 150% darīt lietas, ko tu dzīvē gribi darīt, un kas kaut kādā veidā padara pasauli labāku. Vienas no svarīgākajām lieliskuma iezīmēm ir spēja būt fleksiblam, izvērtēt prioritātes un jā, arī spēja pateikt "nē".
Kas lieliskums katrā ziņā nav? Pakaļu laizīšana un būšana par paklājiņu.

V-dienā ar roņiem un pingvīniem

Šķiet, ka jo vecāka kļūstu, jo nestilīgāks pasākums kļūst Valentīndiena. Nu labi, mēs jau arī neizkritām no meinstrīma - izdzērām šampi, ar manu bildi, ko Inesēns uzdāvināja uz manu dz.d. un iepriekšējā dzīvokļa sālsmaizi. Un ka tevi divi deviņi - tas izrādījās bezalkoholiskais šampis! Šitādu vilšanos. Kas to būtu no Inesēna gaidījis :)

Un jā, vēl viena milzīga vilšanās - 27 gadu vecumā es uzzināju, ka jaukie un mīlīgie ronīši reizēm nemaz nav tik jauki un mīlīgi. Viņi var kļūt mežonīgi un uzbrukt pingvīniem. Lai viņus pēc tam apēstu. Redz tā iet, kad skatās dokumentālās filmas par dabu.



Pagājušajā nedēļas nogalē mēs pārvācāmies uz jauno dzīvokli. Man šeit patīk. Nezinu tieši kas, bet kaut kas atgādina mūsu Horvātijas mājiņu. Tāda jauka, mierīga un relaksēta noskaņa, gribas tikai mājsaimnieciskoties - gatavot ēst, tīrīt un mazgāt veļu. Ja vēl es tiktu pie šujmašīnas...

Vēl es esmu atradusi savu jauno stresa noņēmēju - jogas - tango nodarbības. Svētdien bijām ar Daci un Koļu. Sapratu, cik ļoti manam ķermenim vajadzīga tāda veida uzmanība. Viņš bija ļoti laimīgs un pēc tam visu dienu peldēju pilnīgā harmonijā.

Tā es varētu arī turpināt peldēt pilnīgā harmonijā, ja ne mans finansiālais stāvoklis, kas pēc pārvākšanās un zobārsta ir kļuvis diezgan katastrofāls. Tur kaut kas būs jādara. Šobrīd vēl neesmu pārliecināta, kas tieši, bet ir daži virzieni, kuros spert soļus. Vecais stāsts par to, ka nauda jau nedara laimīgu, bet daudz mierīgāku gan...

Kukainīt, re kā saule spīd!

Saule beidzot ir paspīdējusi arī uz šo pusi, vai arī šis kukainītis beidzot ir nodefinējis kaut kādu lietu attiecības savā dzīvē.

Bet vispār, šī nedēļa ir bijusi salīdzinoši laba nedēļa. Viena no lietām, kas tiešām vieš drošības sajūtu, ka esam atraduši jaunu dzīvokli. Rīt brauksim līgumu parakstīt. Tas, ka 9 mēnešu laikā mums jāmeklē jau trešais dzīvoklis, man patiešām ir licis saprast, cik nozīmīga ir drošība un stabilitāte. Vismaz dzīvesvietas jautājumā.

Vēl veiksmīgi nodefinēju darba lomu savā dzīvē. Tā kā tas, par ko nemaksā, nav darbs, bet hōbijs (bija gan variants par to, ka ja tu saņem par darbu mazāk kā 250 latus, arī tas nav darbs...), tad man šobrīd ir darbs, un ir arī hōbiji. Kas, savukārt, atrisina hōbiju neesamību manā dzīvē. Un, tā kā normāli cilvēki nemēdz pārāk daudz domāt par to, vai viņiem darbs patīk vai nepatīk, bet vienkārši iet un dara, es centīšos būt normāla. Un pārāk daudz nedomāt :)

Mana hōbijdarba ietvaros šonedēļ notika vairākas foršas lietas. Pabeidzu vienu "Eiropa pilsoņiem" projektu - ja apstiprinās, vasarā Valmierā būs foršs pasākums. Un teju jau grasījos pabeigt otru, kur, ja apstiprinās, Valmierā būs foršs pasākums septembrī (bija tāda galējā pirmstermiņa stadija - besis, bet jāraksta, nogurums, bet jāpabeidz) - ieejot programmas mājas lapā, lai noskaidrotu, līdz cikiem jāiesniedz, uzzināju, ka dedlains pārcelts uz 15. februāri... Tas patiešām bija viens no lieliskākajiem mirkļiem šajā gadā! (kas gan laikam liecina par to, kāds līdz šim ir šis gads bijis...)

Vēl šodien ļoti iedvesmota atgriezos no Annas Lindes EuroMed fonda Latvijas tīkla dalīborganizāciju tikšanās. Fondam nav nekāda sakara ar medicīnu, stāsts ir par valstīm otrpus Vidusjūras. Satiku un iepazinos ar patiešām fantastiskiem un iedvesmojošiem cilvēkiem un saplānojām pasākumu pavasarī (maijā), kad veselā pasākumu virknē visā Latvijā mēģināsim pastāstīt cilvēkiem par šīm valstīm un to kultūru. Re kur stāsts par to kā tas notika 2009. gadā. Man tas solās būt ļoti interesanti, jo mēs par to pusi zinām ļooti maz. Un ir ļooti daudz stereotipu un baiļu no citādā. Arī man pašai.

Vēl viena fantastiska lieta, ko izdarījām tikšanās laikā - kopā ar Ievu un Santu, ar ko biju slavenajā ceļa apmācībā, izdomājām, ka mūsu apmācības grupai vajag salidojumu. Kā nekā - būs jau gads pagājis. Un tagad jau viss notiek - listē info izsūtīta, cilvēki jau atsaucas, ir idejas par vietu un datumiem. Tik forši, ka var nevis tipiski latviski teikt: "jā... nu būtu jau forši... davai, kaut kad..." un tā arī beigās neko neizdarīt, bet ķerties vērsim pie ragiem un darīt :)

par labiem vadītājiem

First Break All The Rules

View more presentations from Alex Grech.

Reiz rudenī jeb kā mēs Saeimu vēlējām

Reiz sen senos laikos, pagājušā gada 2. oktobrī mēs, trīs brīnumainas beibes devāmies uz Siguldu, Saeimu vēlēt un rudeni baudīt.

Kā cītīgas pilsones mēs izstāvējām garum garo rindu uz vēlēšanām Siguldas kultūras namā. Gribējām tikt iemūžinātas pie pašas urnas, bet viss bija pārāk nopietni un viņi nelaida iekšā Kikīni, jo viņa savu biļetenu bija jau Rīgā iemetusi.

Tad mēs gājām meklēt to slaveno rudeni. Viņš šur tur mētājās. Mēs vēl pielikām klāt LOVI (no angļu val. - love). Kikīnei gan LOVE nepatika.

Tad mēs aizgājām pie vagoniņa. Bija nenormāli daudz cilvēku. Mēs nebraucām.Baigais piķis, rinda un vispār... Bet Līga nofočēja, lai parādītu igauņiem kā viņiem nav.

Pie panorāmas rata satikām mazu meitenīti (5-6 gadi), kura savam tētim prasīja: "A tu šmigu paņēmi???"

Tad mēs bijām nogurušas un devāmies baudīt ēdienu. Šis vairs nav ēdiens. Šis ir deserts.

Tad vēl nedaudz foto - oto sesija - besija. Mēs skaistas ar spieķīšiem.

Joprojām skaistas, bet piekusušas, ar transportlīdzkļiem rokā un padusē devāmies mājās. Vilciens bija pilns, ļoti pilns. Tur redzēju slaveno kadru par tēmu "apēd mani" jeb "mīlestība bez robežām" - kā meitene džekam aci laizīja.


That's all, folks!