Kā Romāns Suta lādējās jeb mazs iztēles vingrinājums

Visvairāk Sutu tracināja ieminēšanās: "Šai dienai pietiks. Aiziesim turpu citreiz."
"Citreiz?!" viņš kliedza, piesarcis un saviebies. "Citreiz tu, vārguļmiesa, kasīsies, apkritis ar furunkuļiem, piņņiem, ļaundabīgām pūtēm, sarkano kaiti un kreveļēdi. Citreiz tu gulēsi beigts ar bruku no skatīšanās, kā vecaistēvs nes kartupeļu maisus! Citreiz Daugavmalas hulīši būs tevi tā piedauzījuši, ka tev ceļgali locīsies otrādi un vecā aukle stums tevi apkārt slimnieku ratos! Citreiz es tevi apmeklēšu nervu klīnikā pēc elektriskā šoka, jo tu būsi iedomājies sevi par vardi, kas laiž kurkuļus nelaikā, vai arī tu gulēsi Termiņcietumā, notiesāts par netikumisku uzvedību publiskā vietā! Citreiz tevi būs sakodusi traka vāvere, nospēris ormaņa kleperis, tu būsi pakāries ar vecāsmātes ficelbanti, aizrijies ar zobu birsti, nogāzies ar liftu, noslīcis kanalizācijas šahtā, nosmacis tvanā, noplaucējies ar griķu biezputru, nošāvies pie lombarda pakaļduervīm, pārdūris kuņģa sienas ar siļķes asakām, izkritis no sava šūpulīša un pārlauzis gleznās pakaļkājas sešpadsmit vietās!... Tāpēc rosies tikai mudīgi uz priekšu un pasteidzies noķert zivi, kas varbūt ir tava pēdējā!"

Eglītis Anšlavs. Pansija Pilī. Rīga, Liesma, 1991. (198 - 199.lpp.)

Rudenis

Pa ceļam aiziejot.

Viesturdārzs reizēm ir diezgan fascinējošs.

Pa nezināmiem ceļiem.

Reizēm tomēr prasās lielāks plašums.

Un tad atnāca ziema.

Koki

Šī brīnišķīgā zāģu skaidu smarža
Tā palīdzēs mums visiem izdzīvot
un apziņa, ka ir vēl kaut kur koki,
Jā, koki palīdzēs mums izdzīvot

Labrīt koki, kā es visus mīlu
Labrīt koki, bez jums es nevaru
Man katru rītu vajag redzēt divus kokus
Bez diviem kokiem pat tramvajs nekustās

/Labvēlīgais tips. Koki./

Dažas domas, kas netika ierakstītas twiterī

- Es pavisam noteikti nelasīšu "50 Shades of Grey". Nelasīšu un viss. (Kaut gan varētu sameklēt kādu, ar ko kopā uzcept kādu starptautisku bestselleri).

- Tukšs mēness ir zudību laiks. Viss pazūd. Ne tikai lietas, bet arī enerģija.

- Aleksim 8 mēneši, 10 kg un 6 zobi (top septītais). Viņa jaunākā izklaide - aizrāpot līdz gaitenim un pagrauzt čības.

- Pirms 10 gadiem nebūtu domājusi, ka ar draudzeni, kas nedzīvo Latvijā tikšos biežāk, nekā ar tām draudzenēm, ar ko dzīvoju vienā pilsētā.

- Šī ir pirmā diena šajā nedēļā, kad jūtos pamodusies, moža un gatava viskaut ko darīt. Ja vien nebūtu 22:54.

- Lasot George R.R. Martin "A Song of Ice and Fire" sēriju, nespēju neapbrīnot autoru par viņa drosmi ik pa brīdim noslaktēt kādu no galvenajiem varoņiem. Interesanti, kas paliks līdz beigām?

- Šodien pierakstījos "coursera" kursam par Organizāciju analīzi. Redzēs, kā ies, un vai atradīšu laiku. Varbūt pavasarī būšu gatava rakt kādā svešākā lauciņā.

- Gribu paskatīties "The Tudors".

- Cilvēkus pamatā interesē tikai viņi paši un iespēja padalīties savā gudrībā, pieredzē un piedzīvojumos. Tāpēc nebrīnies, ja viņi Tevī neklausās. Ja klausās - tātad viņiem no Tevis kaut ko vajag.

- Pagājušajā vīkendā noskatījāmies "Ted", "Wanderlust", bijām H&M un aizstaigājām līdz 5. tramvaja galapunktam Mīlgrāvī. Tāds patīkams pirms-dzimšanas dienas piedzīvojums.

- Šajā vīkendā došu Aleksim nogaršot gaļu un cepšu ķirbju mafinus. Varbūt aizbrauksim līdz jūrai - tā ir viena lieta, ko vasarā bija plānots, bet nepaveicām.

Vakara piezīme

Citizenship needs to become as concerned with questions of imagination, identity, recognition and belonging as it has been more traditionally with entitlements and obligations.

(Nick Stevenson, Cultural Citizenship. Cosmopolitan Questions)

Krustabas

Reiz, sen senos laikos, kad biju maza meitenīte, viena no manām mīļākajām nodarbēm bija lasīšana. Lasīju es visu pēc kārtas. Un bija viens tāds periods, kad rāvu arī visus Latvju Dainu sējumus pēc kārtas. Viena no mīļākajām tēmām man bija mūža godi.

Kaut kādā brīdī starp vēl būšanu stāvoklī un Alekša piedzimšanu, es biju izdomājusi, ka gribu divas lietas - pirtīžas un krustabas. Pirtīžas diemžēl nesanāca, jo pati īsti nebiju spējīga saorganizēties, un blakus nebija tāda cilvēka, kas šo mazo vēlmīti sadzirdētu un piepildītu (Varbūt tāpēc nākamreiz ir vērts izvēlēties "labo" vecmāti vai dūlu. Jaukas pēcdzemdību aprūpes pēc).

Bet krustabas gan es saorganizēju.
Kāpēc?
Jo gribējās skaistu ģimeņu un draugu kopā sanākšanas pasākumu.
Un gribējās, lai Aleksim "pa īstam" būtu krusttēvs un krustmāte. Man pašai ir ļoti paveicies ar saviem krustvecākiem, tāpēc gribējās, lai Aleksim arī būtu tādi foršie cilvēki.
Un krustabas, nevis kristības, jo neesam mēs nekādi dižie kristieši un baznīcā gājēji, bet senās latviešu tradīcijas vismaz man vienmēr ir bijušas tuvākas.

Krustabas mums sarīkoja Valmieras muzeja tradīciju kopa "Griezes". Tāda izvēle tāpēc, ka Valmiera tomēr tuvāk manām dzimtajām mājām, un neko citu arī iekš mātes gūgles neatradu. Lai arī pēc tam dzirdēju arī par citiem folkloristiem un dievturiem, kas krustabu rituālu mēdz rīkot. Katrā ziņā izvēli nenožēloju - kā jau Valmierā, viss jauki, sirsnīgi un pretīmnākoši.

Pasākumam tuvojoties, sāku saņemt dikti daudz jautājumus no ielūgtajiem viesiem no tēmām: kas jāvelk mugurā? vai puķes vajag? un dāvanas? Tā kā arī es pati pirmo reizi kaut ko tādu darīju, atbildēt bija grūti :) Protams, būtu jau skaisti, ja visi būtu tautas tērpos, bet nu, tā kā mūsu ģimenes nav ne tautas deju dejotāji, ne folkloras kopu dalībnieki, un tautas tērpi tāpat vien skapī nemētājas, iztikām pa parasto svinīgo. Puķes dažiem bija, dažiem ne, dāvanas Aleksim gan bija visi sanesuši, bet ne jau tas bija būtiskākais. Pasākums bija mīļš un sirsnīgs un kopā būšana padevās patiešām jauka.

Pirms tam visi man arī jautāja, kas tad tur īsti būs jādara, un arī uz to īsti man atbildes nebija. Es zināju, kas notiek pēc rakstiem, bet kā būs šajās krustabās? Arī šeit uztraukumam nebija pamata. Krusttēvs un krustmāte e-pastā saņēma savas norādes - veltes, kas jānopērk savam krustdēlam un solījums, kas jāiemācās. Pārējais viss notika pasākuma laikā ļoti dabiski un plūstoši. Mums tika pastāstīts kas jādara, kāpēc mēs to daram, un tā nu mēs Aleksi nokrustījām. Zem lielā ozola, pašā Valmieras sirdī, visiem labākajiem cilvēkiem kopā esot.

Par 100% man gan pašai neizdevās izbaudīt, jo sanāca nedaudz pastresot - ceļa remonts kavēja dažus viesus, tāpēc sākām vēlāk, Aleksis pasākuma vidū sāka gribēt ēst, bet nevienu citu bez manis tas laikam nesatrauca :)

Par citiem organizatoriskiem sīkumiem:
Pasākums muzejā mums izmaksāja Ls 65.00
Iespējams sarunāt arī izbraukuma pasākumu.
Papildus izdevumi vēl bija pusdienas iekš "Liepziedi un rozmarīns" un fotogrāfs. Aleksim kostīmu un sev kleitu šuvu pati. Aleksim pastalas no jette.lv , maksāja LVL 6.60.

Vēl šo pasākumu organizējot, sapratu, cik pie mums tomēr ir forši un pretīm nākoši mazie uzņēmēji. Visur, kur interesējos, atbildes saņēmu operatīvi (īpaši ņemot vērā, ka iedvesma rīkošanai man radās Maija svētku brīvdienās.

Dzīves mazie prieciņi

Nedēļas nogales laiks sev. Tase cappucino un gabals siltas šokolādes kūkas (bildē netika).

Mana māsa - divkārtēja Latvijas čempione. (Jeb kārtējā uzvara pār "Rubeni".)

Ikvakara rituāls ar "Breaking Bad". Ievelk gandrīz tik pat ļoti, kā "Dexter".

Dažas pieturzīmes

Nesen secināju, ka uz papīra ar pildspalvu spēju pierakstīt vien darāmos darbus, plānus, projektu idejas un stratēģiju kopsavilkumus. Garākiem izvērsumiem tomēr nepieciešams dators. Laikam jau laikmeta specifika. Tās pašas laikmeta specifikas dēļ šad un tad esmu nolēmusi šeit piemest dzīves pieturzīmes - noteikta laika perioda iespaidus, notikumus un stāstus. Nu tad aiziet pirmais dublis. Dažas pieturzīmes par pēdējo nedēļu.

Nedēļas grāmata - Torgrims Egens "Dizainers"

Šur un tur bija dzirdētas dažādas labas atsauksmes par šo grāmatu, tāpēc, kad "Zvaigzne ABC" ieraudzīju to dabonamu vien par piecīti, ņēmu ciet. Grāmata laba. Mani pat pārsteidza. Un mani vairs nevar tik vienkārši pārsteigt. Biju jau samierinājusies ar Sigjbērna augstprātīgo pļāpāšanu par funkcionālisma estētiku un pārākumu pār visu citu, kad bāc, tāda triviāla lieta kā iemīlēšanās? Un beigas mani pavisam sašokēja. Ir vērts izlasīt. Izlasot šo grāmatu, man kārtējo reizi sāka likties, ka visi skandināvu rakstnieki, ko esmu lasījusi ir biščiņ traki. Jo, ja tie šizīgie stāsti ar incestiem, kaislībām, slepkavībām un citām kaislībām ir ņemti no realitātes, tad skaidrs, ka Skandināvijā dzīve ir interesanta (nekāds cits apzīmētājs nenāca prātā. Varbūt interesanta pēdiņās?) Vai arī tas ir tumsas un garo ziemu iespaids, kas tā ietekmē viņu literatūru.



Nedēļas filma - Jackie Brown (1997)

Jau sen gribēju noskatīties šo filmu. Beidzot izdevās. Dievinu Tarantino un filmas par spēcīgām sievietēm. Un te nu tas viss ir. Veselas 2,5 stundas. Lieliski aktieri, aizraujošs sižets un gana daudz lamu vārdu. Interesants fakts - filmai tika pārmests, ka pārāk bieži izmantots vārds "nigga" (veselas 38 reizes, kaut gan izklausās krietni vairāk). Un "niggas" šajā filmā ir ne tikai melnie, bet arī baltie :)













Nedēļas ēdiens - cālis tabakā.

(Gatavoju gan pirms 2 nedēļām, bet nebūsim sīkumaini :) ) Stāsts sākās ar to, ka "Zvaigzne ABC" outletā nopirku vairākus vecus "Dienas Ēdieni" žurnālus par 0.30 gabalā. Vienā no tiem bija recepte cālim tabakā, vienam no padomju laika smalkākajiem ēdieniem. Kur gadījies, kur ne, arī Maximā tieši bija atlaide cālim, un nebija kur sprukt - nejauši izpļāpājos, ka varētu uztaisīt cāli, un tur nu tas bija - ledusskapī, gaidot gatavošanu. Katrā ziņā pasākums bija diezgan vienkāršs, un rezultāts izskatās gana iespaidīgi, kā arī labi garšo. Tā kā ir vērts pamēģināt! Mulsinošākais procesā ir cāļa uzšķēršana. Pārējais viss easy.








Nedēļas resurss - http://healthland.time.com/category/love-family/breast-feeding-love-family/ Interesanti par krūts barošanas realitāti ASV. Ir arī atsauces uz dažādiem pētījumiem par krūts barošanas ietekmi uz māti un bērnu.

Nedēļas notikums (personīgi) - vajadzībā pēc socializācijas ar sev līdzīgiem kopā ar Aleksi pirmo reizi apmeklējām "Stārķa ligzdas" bēbīšu skoliņu. Patika. Iesim vēl.

Nedēļas notikums (profesionāli) - beidzot man ir pietiekoši daudz laika, ko veltīt sakārtojot lietas manās abās Valmieras organizācijās. Šobrīd esmu pievērsusies mājas lapu satura uzlabosanai. Plānoju līdz SIA "Omnia Pro" trešajai dzimšanas dienai lapu papildināt ar vairākām sadaļām un padarīt to ērtāk lietojamu. Savukārt, lai padarītu "Haritas" lapu skatāmāku un lietojamāku, esmu sākusi pārnest lapas saturu uz wordpress vietnes, ceru to drīzumā pabeigt.


Nedēļas stāsts - Alekša fizioterapeites stāsts par vecākiem, kas gribējuši sūdzēt tiesā visus ārstus, kas atzinuši, ka viņu bērns ir pilnīgi vesels, tādēļ nav nepieciešamas nekādas fizioterapijas procedūras. Manuprāt, diezgan šokējoši. Es to varu salīdzināt vien ar situāciju senajā Spartā, kad vecāki prasītu, lai arī viņu dēlu nomet no klints. "Bet kāpēc? Jūsu dēls taču ir pilnīgi vesels!" "Jā, bet kaimiņu dēlu taču nometāt! Kāpēc tad mūsējo nevar?"

Tur aiz kokiem ir pavasaris

Dižie sīkumi jeb lielie kopdzīves grēki virtuvē

Cilvēks ir sociāla būtne. Un tikai nedaudzi no mums grib/var/spēj atļauties dzīvot vieni paši. Bet arī tad šad un tad (darbā, ciemos, ceļojumos, šādos tādos pasākumos) nākas saskarties ar citiem un atskārst to, ka cilvēki dalās divās daļās - tie, kam rūp tie paši sīkumi, kas tev, un tie, kas parūpējas par to, lai par šiem sīkumiem tev vajadzētu besīties. Bet pieņemsim, ka tiem otriem atkal rūp citas lietas, kas tev, savukārt, vienaldzīgas.

Dažādus kopdzīves modeļus piedzīvojot, esmu sapratusi, ka visvairāk ar tām kaitinošajām lietām nākas sastapties koplietošanas telpās - virtuvē, tualetē un vannasistabā. Ja man patiešām vienalga no kura gala tiek spiesta zobu pasta un vai tualetes poda vāks ir pacelts vai nolaists, tad virtuves nieki gan ir tie, kas mani spēj sakaitināt. Un es nerunāju par nemazgātiem traukiem - sen jau pierādīts, ka trauku mazgāšana ir dvēseles stāvoklis :) (Kaut gan, ja tu nenomazgā savus traukus, tad kamōn - vismaz ieliec izlietnē un uzlej virsū ūdeni, lai tam, kurš mazgās, nav jākasa no šķīvja kartupeļu biezputras atliekas, vai pusstundu jāmēģina atmērcēt aizvakardienas piekaltusī kefīra krūze).

Nu tad aiziet pie lielajiem virtuves grēkiem.

Dēlīša nelietošana.
Nu labi, es piedošu, ja maizi sagriezīsi uz galda, neizmantojot dēlīti. Bet ja uz galda bez dēlīša un bez jeb kā cita apakšā griež desu vai, vēl trakāk, žāvētu gaļu? Un uz galda paliek tāds taukains pleķis un vēl mētājas mazi mazītiņa speķa gabaliņi. Nu ir jau tā dzīve strauja, ir. Bet LŪDZU paņem dēlīti, pirms kaut ko griez. Vai vismaz pēc tam saslauki aiz sevis.

Drupaču, maisiņu un citu atlieku nenovākšana.
Jā, nu šis izriet no iepriekšējā. Ja kopdzīves telpas iemītnieki ēd brokastis dažādos laikos, tad tam, kas to dara pēdējais, mēdz pavērties briesmīgs skats uz virtuves galdu (un citām taisnām, horizontālām virsmām - reizēm arī uz palodzi, veļasmašīnu, utt.). Var pilnībā reanimēt, ko kurš šorīt ēdis brokastīs. Redz kur nedaudz siera, oo, rupjmaizes drupačas, hmmm, speķains pleķis un trīs salami desas driskas, margarīna švīka un kafija ar cukuru piedevās. Viens mazs Āfrikas bērniņš būtu paēdis. Tad vēl tukšie maizes maisiņi un citi izlietoti iepakojumi vai to daļas. Un tam, kurš šīs lietas redz un kurš ir pietiekami sīkumains, lai nebūtu vienalga, rīts ir viegli iebojāts.

Siera kaltēšana.
Šī ir ļoti ierasta lieta. Daļa vainas gan pienākas Maximas/Rimi/jebkura cita piemājas veikala siera saiņotājam, jo reizēm sieru no iepakojuma nav iespējams dabūt ārā iepakojumu nesaplēšot. Un atlikušais iesaiņojuma materiāls ir gana maz, lai ar šīm driskām nevarētu piesegt pilnībā visu siera miesu. Tad siers tiek kaut kā ievīstīts un neievīstītajās vietās viņš sāk kalst. Mīļie draugi, ir pārtikas plēve. Ja nav pārtikas plēves, noteikti ir vismaz tukšs platsmasas maisiņš, kurā sieru var ielikt pilnībā. Pārtika neiet zudumā un visi ir laimīgi.

Pliks produkts ledusskapī.
Ar šo gan nenākas sastapties ļoti bieži, bet kad sanāk, tad tas ir tiešām briesmīgi. Piemēram, plika desa pa taisno uz ledusskapja plaukta. Bez šķīvīša apakšā, bez iesaiņojuma, bez nekā. Plika. Uz plaukta. Vienkārši trūkst vārdu. Ko tas maksā paņemt šķīvīti un palikt apakšā? Vai to pašu pārtikas plēvi vai plastmasas maisiņu? Sliktākajā gadījumā kaut vai avīzē var ietīt.

Mēdz teikt, ka diži cilvēki nav sīkumaini. Ja tā, tad es noteikti neesmu diža :) Bet, ja tu kaut ko no šī te kādreiz dari, tad pasaulē noteikti ir kāds, kurš kļūs nedaudz laimīgāks, ja tu to pārstāsi darīt! :)

3 lietas, kas varbūt noder, ģimenes pieaugumu plānojot

Citiem zāļu skapītī stāv trīs lietas. Te par trīs lietām, kas mani satrauca, uzrunāja, kaitināja, un par ko es labprāt būtu zinājusi iepriekš, par ģimenes pieaugumu domājot.

1. Deklarētā dzīvesvieta
Arī tad, ja jauns ģimenes loceklis plānā ir tālākā nākotnē, ir vērts apdomāt to, kur deklarēt savu dzīvesvietu. Kāpēc tas ir svarīgi? Jo, kā visi zinām, bērni ir ekonomiski neizdevīgi (tā vismaz visi runā) un papildus naudiņa nenāk par ļaunu. Ir pašvaldības, kas savā teritorijā deklarētajiem vecākiem maksā vēl papildus arī pašvaldības bērna piedzimšanas pabalstu, un, ja Tava reālā dzīvesvieta atšķiras no deklarētās - vērts pārbaudīt pašvaldības saistošajos noteikumos, kur tad izdevīgāk būt deklarētam.

Mans piemērs - visu laiku biju deklarējusies savā dzimtajā Vaidavas pagastā, kas tagad Kocēnu novads. Ar nodomu arī nekur citur nedeklarējos, dzimtā novada patriote būdama, un vēloties, lai no maniem nodokļiem pagastam kāds labums tiek. Cik dziļa bija mana vilšanās, kad grūtniecības laikā sāku pētīt Kocēnu novada saistošos noteikumus un atklāju, ka materiāls atbalsts bērna piedzimšanas gadījumā ir dāvanu karte akurāt Ls 20.00 vērtībā. Savukārt Ulda dzimtajā Ķeguma novadā tāda veida pabalsta vispār nav. Ja laikus būtu padomājusi un papētījusi, būtu deklarējusies Rīgā tad, kad uz šejieni pārvācāmies un būtu saņēmusi bērna piedzimšanas pabalstu Ls 100.00. Un tad vēl brīnās, ka jauni cilvēki laukos nepaliek. Nepietiek, mīļie, ar pabalstiem malkas iegādei un pabalstiem ārkārtas miršanas gadījumā. Miroņi jums nodokļus nemaksās. Arī es tagad savus nodokļus maksāšu Rīgai.

Vēl viens svarīgs iemesls pareizai deklarētajai dzīvesvietai - bērnudārza rinda. Jo, ja dzīvo Rīgā, vai kaut vai Valmierā, bērnudārza rinda ir lieta, kas jāņem vērā. Un tiem, kas pašvaldībā deklarējušies, rindā ir priekšroka. Kas gan ne vienmēr vietu bērnu dārzā garantē. Vismaz Rīgas gadījumā :)


2. Jautājumi, komentāri, atsauksmes?
Šī sadaļa, savukārt, jau attiecas uz brīdi, kad bērns vairs nav tikai plānā, bet ir jau procesā, un par to tiek informēta apkārtējā sabiedrība. Vismaz topošajai mātei (jo tēviem jau vieglāk to noslēpt) noteikti būs jāsaskaras ar sekojošiem jautājumiem, kam iepriekš jau der sevi sagatvot:
1) Nu un kur tad dzemdēsi?
2) Un kā tad būs vārdiņš?
3) Kā arī gadījumā, ja attiecības nav oficiāli noformētas - Un kad tad būs kāzas? (Vientuļajām topošajām māmiņām gan jau šajā vietā ir vēl kādi pāris nepatīkami jautājumi).

Protams, būs arī vēl daudzi citi jautājumi, bet šie ir tie, kas mani paspēja visvairāk nokaitināt, droši vien tādēļ, ka uz pirmajiem diviem jautājumiem skaidras atbildes nebija ilgi, bet trešajā atbilde bija noliedzoša - nē, kāzu nebūs (manā gadījumā grūtniecības iestāšanās pavisam noteikti nokorelēja ar lielāku patiku pret laulības institūciju).


3. Dakterīši
Savā iepriekšējā bloga ierakstā jau pieskāros jautājumam par grūtniecības aprūpi. Taču šobrīd par to, ko jums dīvainā kārtā nepastāstīs nevienos pirmsdzemdību kursos un par ko diez ko nerunā arī vecāku portālos - jaundzimušajam ir jāsameklē ģimenes ārsts. Un viņš ir jāsameklē PIRMS dzimšanas, jo ārsta vārds un kontakti būs jāuzrāda Dzemdību namā. Šo info jau atkal var atrast tikai Veselības ministrijas mājas lapā:

Jaunajai māmiņai ir jāiesniedz rakstisks apliecinājums slimnīcā no ģimenes ārsta vai pediatra, kurš ir apņēmies rūpēties par bērniņu pēc tā izrakstīšanas no dzemdību nodaļas tam ārstam, kurš novēro grūtniecību, proti, savam ginekologam. Šim rakstiskajam apliecinājumam ir jāietver informācija par ģimenes ārsta vai pediatra kontakttālruni un ārstniecības iestādes juridisko adresi. Ārsts, kurš nodrošina grūtniecības uzraudzību, nodod šo informāciju ārstniecības iestādei, kurā esat izvēlējušies laist bērniņu pasaulē. Bērna vecākiem ir tiesības izvēlēties sev tīkamu ģimenes ārstu vai pediatru bērniņa aprūpei, taču iesakām izvēloties ņemt vērā ārsta darbības teritoriju un to, vai viņš ir līgumattiecībās ar valsti, lai mazulim būtu iespēja saņemt valsts apmaksāto veselības aprūpi. Arī informāciju par to, kurš ārsts būtu vispieejamākais bērnam, var iegūt Nacionālajā veselības dienestā pa bezmaksas informatīvo tālruni: 80001234.

Bet par grūtniecības aprūpi runājot, ir vērts padomāt par to, vai nepieciešamības gadījumā speciālists, pie kura esat uzskaitē, būs sasniedzams arī pēc dzemdībām. Atkal mans piemērs iz dzīves - uzskaitē biju pie savas ginekoloģes Valmierā, savukārt, visa dzīve šobrīd norit Rīgā. Ja grūtniecības laikā uz ikmēneša pārbaudēm un analīzēm mierīgi izbraukāju, tad nemaz viss tik mierīgi es nesajutos divas nedēļas pēc dzemdībām, kad sākās veselības problēmas, kurām noteikti bija nepieciešama ginekologa konsultācija un sonogrāfija. Mana daktere ir Valmierā, es Rīgā ar 2 nedēļas vecu zīdani, paaugstinātu temperatūru, bez personiskā transporta, un ārā temperatūra ir ap mīnus 20 grādiem. Ko es darīju? Vispirms izmantoju savus darba kontaktus, tad privātās medicīnas pakalpojumus, un visbeidzot darba kontaktus komplektā ar privātās medicīnas pakalpojumiem. Un par to es samaksāju gana daudz. Daudz, daudz lētāk būtu, ja es varētu piezvanīt savai dakterei un tikt pie viņas uz vizīti. Bet pieredze maksā naudu.

Informācijas pieejamība un grūtniecības aprūpe: mana pieredze un pārdomas

Noiedami, bāleniņi,
Mātei ziņu nonesiet:
Jau māsiņa jost' atlaida
Devītā rakstiņā.

Pagājušajā naktī, pa pusei bezmiegojoties, manā galvā tapa 3 jauni bloga ieraksti. No rīta nevarēju izlemt, kuru no tiem rakstīt pirmo, bet nu, jaunākās ziņas norādīja virzienu. Proti, Veselības ministrija ziņo, ka 2012.gadu Latvijā pasludinās par Mātes un bērna veselības gadu. Viens no iecerētajiem virzieniem ir mātes un bērna veselības aprūpes uzlabošana, kas ietver grūtnieču aprūpes, izmeklēšanas un dzemdību vadīšanas uzlabošanu.

Pēdējos mēnešos grūtnieču aprūpe man ir ļoti aktuāls temats, tad nu šoreiz mana pieredze un pārdomas par to un izvēlēm, ar ko jāsaskaras, kļūstot par grūtnieci. Par dzemdību aprūpi gan vēl nevaru runāt, par to pēc tam varbūt taps atsevišķs ieraksts un mans šī brīža viedoklis būs mainījies.

Ļoti banāli, protams, bet grūtniecības iestāšanās paver jaunu pasauli, un izrādās, ka ir ļoti daudz lietas, kas jānoskaidro, jauna informācija, kas jāapgūst un lietas, par ko iepriekš Tev nav bijis ne jausmas. Ja tā ir pirmā grūtniecība un tu esi pirmā no tuvajām draudzenēm/ radiniecēm, ir īpaši jautri. Parocīgi, ja apkārt ir, tā teikt, sievietes ar pieredzi - parasti jau visas ļoti labprāt dalās savās zināšanās un pieredzētajā. Tas, savukārt, jautri mēdz būt tiem, kam šī tēma nav aktuāla - īpaši blakus nejauši esošo vīriešu acīs tādu sarunu gaitā var pamanīt viegla truluma parādīšanos un tendenci pazust kādā citā virzienā.

Informācija līdz ar interneta pieejamību mūsdienās ir ļoti daudz un visdažādākā. Arī par grūtniecību. Un tur atkal, protams, jautājums par katra cilvēka spriešanas spējām un varēšanu izvērtēt sniegto informāciju.
Es kā savā ziņā sistemātisks cilvēks ķēros pie nozari regulējošo iestāžu mājas lapu izpētes, un atradās arī šis tas noderīgs. Vispār būtu interesanti veikt aptauju par to, cik % LV grūtnieču ir meklējušas informāciju Veselības ministrijas mājas lapā. Varu saderēt, ka lielais vairums tomēr internetā info saņem no māmiņu portālu forumiem. Bet man gribējās oficiālāku info, ko salikt savos plauktiņos. To atradu šeit: http://www.vm.gov.lv -> Tas Tev jāzina -> Veselības aprūpes organizācija -> Kas jāzina grūtniecēm Nu nav viegls ceļš, nav. Bet kas meklē, tas atrod. Protams, ka nav arī tā, ka informācija būtu sniegta normālai grūtniecei saprotamā valodā. Tās, ar pieredzi birokrātijā, sapratīs. Pārējās atmetīs ar roku un dosies uz māmiņu portāla forumu.
Es par sev noderīgu atradu arī šajā lapā pieejamo saiti uz MK noteikumiem nr. 611 par dzemdību palīdzības nodrošināšanas kārtību. Īpaši man patika 1. pielikums ar skaisto tabuliņu par grūtniecības aprūpi - palīdzēja saprast cik bieži būs pie ārsta jāiet un ko ar mani vispār dara.

Tātad, pirmā lieta, kas jādara, uzzinot par grūtniecību - jāstājas uzskaitē. Latvijā pastāv sistēma, ka grūtniece uzskaitē var stāties pie sekojošām ārstniecības personām: pie ģimenes ārsta, pie vecmātes vai pie ginekologa. Lielākoties jau tomēr sievietes izvēlas ginekologu. Kāpēc? Iespējams, trūkst informācijas par to, ko īsti dara vecmāte, lielāka uzticība ir ārstam, turklāt, sonogrāfiju veikt tāpat jādodas pie ginekologa, tad kāpēc gan darīt kaut ko dubultā. Turklāt apstiprināt to, ka grūtniecība iestājusies, tāpat ejam pie ginekologa, kurš tad attiecīgi arī uzreiz paņem uzskaitē. Vismaz tā bija ar mani.

Protams, arī ārsti ir dažādi - tā secinājām, ar vienu grūtniecības kolēģi salīdzinot ar mums veiktās manipulācijas. Būs ārsti, kas veiks visas iespējamās pārbaudes un manipulācijas, citi tikai minimālo. Man pavisam noteikti pietika ar minimālo aprūpi un ārstes iedvesmojošo "grūtniecība nav slimība".

Nākošā lieta, ar ko nākas saskarties, kad par grūtniecību uzzina apkārtējie - kolēģi, radi, draugi, ir jautājums: "Un kur tad tu dzemdēsi?" Tas nekas, ka līdz dzemdībām vēl mēneši četri pieci. Un pa šiem četriem pieciem mēnešiem šis jautājums krietni vien apnīk. Īpaši, ja tiešām vēl neesi izlēmusi, kur tad īsti dzemdēt. Plus, tas iet vēl komplektā ar lēmumiem: slēgt līgumu ar vecmāti vai neslēgt, ģimenes dzemdības vai tomēr nē, varbūt ūdensdzemdības vai mājdzemdības?

Pavisam nesen dūla Linda Vītuma savā twitter kontā rakstīja: "Es nesaprotu..., kāpēc dārgāko, kas mums ir - savu ķermeni un sava bērna piedzimšanu, mēs uzticam pilnīgi svešiem cilvēkiem? Mēs reizēm pat neiepazīstamies ar šiem cilvēkiem pirms tam... Ceram uz veiksmi? Ticam, ka viņi visi ir labi? Varbūt tāpēc, ka nezinām, ka var būt arī citādāk...? Varbūt.."

Šis ieraksts mani personīgi ļoti aizskāra, jo es daudz tiku domājusi un meklējusi informāciju arī par to, kāda veida dzemdību palīdzību izvēlēties. Jo tas, kas beigu beigās lika izlemt par to, vai slēgt līgumu ar vecmāti un kādu dzemdību veidu izvēlēties, bija izmaksas. Jā, protams, Latvijā dzemdību palīdzība ir bez maksas. Bet tā ir tikai pamata palīdzība. Gribi tādas ekstras kā dzemdības ūdenī vai mājdzemdības? Maksā! Protams, ir savi iemesli, kāpēc, piemēram, mājdzemdības maksā tik, cik maksā, un tas pamatā ir tāpēc, atbildīgās institūcijas negrib, lai sievietes dzemdētu mājās.

Taču, lai arī cik dzemdības nebūtu īpašs un nozīmīgs notikums manā dzīvē, es apzinos, ka ar šī brīža un nākamā gada ienākumu līmeni es neesmu gatava maksāt, piemēram, 350 latus Rīgas Dzemdību namā par ūdens dzemdībām (skat. cenrādi) vai 500 latus par mājdzemdībām (skat. cenrādi.

Un, lai arī vairāki speciālisti ieteica, ka labi būtu noslēgt līgumu ar vecmāti (jo tad vismaz būšot garantija, ka kāds nākošajā dienā atnākšot uz tevi paskatīties), es to tomēr neesmu izdarījusi. Kādēļ? Jo šeit man beidzot pietrūka informācijas. Slimnīcu mājas lapās nav nekādas informācijas par vecmātēm, ar ko varētu slēgt līgumus. Ok, kaut kādu informāciju var izdabūt no tiem pašiem māmiņu portālu forumiem, bet arī - katrai jau patīk kaut kas cits, un cik vienai viena vecmāte šķitusi forša, tik otrai briesmīga. Turklāt - ok, satiktu es to vecmāti vienu reizi pirms dzemdībām, nu un? Tas nozīmētu, ka viņa man kļuvusi mazāk sveša? Vēl viena iespēja iepazīties ar vecmātēm ir, apmeklējot slimnīcās organizētos pirmsdzemdību kursus. Tas gan atkal atkarīgs no slimnīcas - jo ir tādas, kur kursus vada tikai viens cilvēks, un tādas slimnīcas, kur par katru tēmu vada cita vecmāte.

Mana darba vieta gan nozīmē privilēģiju, ka es vairākas no Latvijas TOP vecmātēm arī pazīstu personiski, taču šeit atkal nonākam pie stāsta par izmaksām - TOP vecmātes maksā tik, cik viņas maksā. Man patiktu, ja būtu kaut kāda vecmāšu datubāze ar pamatinfo, kaut vai līdzīgi kā "Stārķa ligzdai" katras slimnīcas mājas lapā - pāris teikumos par katru speciālistu un viņa darbības specifiku.

Tad nu redzēsim, vai mana izvēle neizvēlēties konkrētu vecmāti būs bijusi pareiza. Un vēl pēc kāda brīža jau varēšu sniegt savu personisko pieredzes stāstu par dzemdību aprūpi Vidzemes slimnīcā. Tikmēr - lai veicas Veselības ministrijai! Cerēsim, ka plānotie pasākumi tiks arī veikti un Latvija beidzot izkļūs no bēdīgās 1. vietas Eiropā, ko ieņem ar mātes un bērna mirstības rādītājiem.

Vakar lasīju RL

Vakar jaunākajā "Rīgas laiks" numurā (janvāris 2012) izlasīju interesantu interviju ar arhitektūras teorētiķi Aleksandru Rapaportu.

Tā kā jau ilgāku laiku mani vajā īsti nenoformulēta doma par vides ietekmi uz savstarpējām attiecībām - par to, ka ideāla, sakopta vide automātiski nenoved pie lieliskām savstarpējām attiecībām, mani ļoti uzrunāja A.Rapaporta teiktais:

"Nesen es gāju pa Maskavu un redzu - Hruščova ķieģeļu piectsāvu māja. Pelēka, garlaicīga, draņķīga... Bet blakus tai jauna māja - viens balkons uz vienu pusi, cits - uz citu, bet starp tiem vēlkaut kādi ķēmīgi veidojumi, kaut kāda nedroša, nestabila, uzkrītoši oriģināla. Un pēkšņi man galvā iešāvās briesmīga doma: laimīgs var būt tikai hruščovkā! Jaunā mājā laimīgs būt nevar, tur nevis dzīvo, bet nodarbojas ar kaut ko citu. Tajā cilvēki pārvēršas objektos, izstādes eksponātos. Un tad mani piemeklēja tāda kā patiesības atskārsme: šai arhitektūrai nevar līdzināties, jo tā ir pilnīgāka par mums. Jūsu vanna un jūsu tualetes pods ir pilnīgāki par jums. (..)kad jūs dzīvojat plnīgi ideālā mājā, viss ir brīnišķīgi un vienlaikus viss ir miris."
(Tīrons U. (2012). Arhitektūru var glābt tikai Dievs. Rīgas laiks, Janvāris 2012, 56. - 57. lpp.)

No šāda aspekta raugoties - varbūt pat labi, ka treknajos gados celtie "jaunie projekti" reizēm ir ar visādiem tehniskiem gļukiem. Varbūt tas ar nodommu, lai vides perfektums jūs nepadarītu mirušus.