Vakar jaunākajā "Rīgas laiks" numurā (janvāris 2012) izlasīju interesantu interviju ar arhitektūras teorētiķi Aleksandru Rapaportu.
Tā kā jau ilgāku laiku mani vajā īsti nenoformulēta doma par vides ietekmi uz savstarpējām attiecībām - par to, ka ideāla, sakopta vide automātiski nenoved pie lieliskām savstarpējām attiecībām, mani ļoti uzrunāja A.Rapaporta teiktais:
"Nesen es gāju pa Maskavu un redzu - Hruščova ķieģeļu piectsāvu māja. Pelēka, garlaicīga, draņķīga... Bet blakus tai jauna māja - viens balkons uz vienu pusi, cits - uz citu, bet starp tiem vēlkaut kādi ķēmīgi veidojumi, kaut kāda nedroša, nestabila, uzkrītoši oriģināla. Un pēkšņi man galvā iešāvās briesmīga doma: laimīgs var būt tikai hruščovkā! Jaunā mājā laimīgs būt nevar, tur nevis dzīvo, bet nodarbojas ar kaut ko citu. Tajā cilvēki pārvēršas objektos, izstādes eksponātos. Un tad mani piemeklēja tāda kā patiesības atskārsme: šai arhitektūrai nevar līdzināties, jo tā ir pilnīgāka par mums. Jūsu vanna un jūsu tualetes pods ir pilnīgāki par jums. (..)kad jūs dzīvojat plnīgi ideālā mājā, viss ir brīnišķīgi un vienlaikus viss ir miris."
(Tīrons U. (2012). Arhitektūru var glābt tikai Dievs. Rīgas laiks, Janvāris 2012, 56. - 57. lpp.)
No šāda aspekta raugoties - varbūt pat labi, ka treknajos gados celtie "jaunie projekti" reizēm ir ar visādiem tehniskiem gļukiem. Varbūt tas ar nodommu, lai vides perfektums jūs nepadarītu mirušus.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru