Cilvēks ir sociāla būtne. Un tikai nedaudzi no mums grib/var/spēj atļauties dzīvot vieni paši. Bet arī tad šad un tad (darbā, ciemos, ceļojumos, šādos tādos pasākumos) nākas saskarties ar citiem un atskārst to, ka cilvēki dalās divās daļās - tie, kam rūp tie paši sīkumi, kas tev, un tie, kas parūpējas par to, lai par šiem sīkumiem tev vajadzētu besīties. Bet pieņemsim, ka tiem otriem atkal rūp citas lietas, kas tev, savukārt, vienaldzīgas.
Dažādus kopdzīves modeļus piedzīvojot, esmu sapratusi, ka visvairāk ar tām kaitinošajām lietām nākas sastapties koplietošanas telpās - virtuvē, tualetē un vannasistabā. Ja man patiešām vienalga no kura gala tiek spiesta zobu pasta un vai tualetes poda vāks ir pacelts vai nolaists, tad virtuves nieki gan ir tie, kas mani spēj sakaitināt. Un es nerunāju par nemazgātiem traukiem - sen jau pierādīts, ka trauku mazgāšana ir dvēseles stāvoklis :) (Kaut gan, ja tu nenomazgā savus traukus, tad kamōn - vismaz ieliec izlietnē un uzlej virsū ūdeni, lai tam, kurš mazgās, nav jākasa no šķīvja kartupeļu biezputras atliekas, vai pusstundu jāmēģina atmērcēt aizvakardienas piekaltusī kefīra krūze).
Nu tad aiziet pie lielajiem virtuves grēkiem.
Dēlīša nelietošana.
Nu labi, es piedošu, ja maizi sagriezīsi uz galda, neizmantojot dēlīti. Bet ja uz galda bez dēlīša un bez jeb kā cita apakšā griež desu vai, vēl trakāk, žāvētu gaļu? Un uz galda paliek tāds taukains pleķis un vēl mētājas mazi mazītiņa speķa gabaliņi. Nu ir jau tā dzīve strauja, ir. Bet LŪDZU paņem dēlīti, pirms kaut ko griez. Vai vismaz pēc tam saslauki aiz sevis.
Drupaču, maisiņu un citu atlieku nenovākšana.
Jā, nu šis izriet no iepriekšējā. Ja kopdzīves telpas iemītnieki ēd brokastis dažādos laikos, tad tam, kas to dara pēdējais, mēdz pavērties briesmīgs skats uz virtuves galdu (un citām taisnām, horizontālām virsmām - reizēm arī uz palodzi, veļasmašīnu, utt.). Var pilnībā reanimēt, ko kurš šorīt ēdis brokastīs. Redz kur nedaudz siera, oo, rupjmaizes drupačas, hmmm, speķains pleķis un trīs salami desas driskas, margarīna švīka un kafija ar cukuru piedevās. Viens mazs Āfrikas bērniņš būtu paēdis. Tad vēl tukšie maizes maisiņi un citi izlietoti iepakojumi vai to daļas. Un tam, kurš šīs lietas redz un kurš ir pietiekami sīkumains, lai nebūtu vienalga, rīts ir viegli iebojāts.
Siera kaltēšana.
Šī ir ļoti ierasta lieta. Daļa vainas gan pienākas Maximas/Rimi/jebkura cita piemājas veikala siera saiņotājam, jo reizēm sieru no iepakojuma nav iespējams dabūt ārā iepakojumu nesaplēšot. Un atlikušais iesaiņojuma materiāls ir gana maz, lai ar šīm driskām nevarētu piesegt pilnībā visu siera miesu. Tad siers tiek kaut kā ievīstīts un neievīstītajās vietās viņš sāk kalst. Mīļie draugi, ir pārtikas plēve. Ja nav pārtikas plēves, noteikti ir vismaz tukšs platsmasas maisiņš, kurā sieru var ielikt pilnībā. Pārtika neiet zudumā un visi ir laimīgi.
Pliks produkts ledusskapī.
Ar šo gan nenākas sastapties ļoti bieži, bet kad sanāk, tad tas ir tiešām briesmīgi. Piemēram, plika desa pa taisno uz ledusskapja plaukta. Bez šķīvīša apakšā, bez iesaiņojuma, bez nekā. Plika. Uz plaukta. Vienkārši trūkst vārdu. Ko tas maksā paņemt šķīvīti un palikt apakšā? Vai to pašu pārtikas plēvi vai plastmasas maisiņu? Sliktākajā gadījumā kaut vai avīzē var ietīt.
Mēdz teikt, ka diži cilvēki nav sīkumaini. Ja tā, tad es noteikti neesmu diža :) Bet, ja tu kaut ko no šī te kādreiz dari, tad pasaulē noteikti ir kāds, kurš kļūs nedaudz laimīgāks, ja tu to pārstāsi darīt! :)
2 komentāri:
Jāatdzīst visi pieminētie tiešām ir lieli sīkumi.
Varbūt to dēlīšu neizmantošanas problēmu var atrisināt ar kāda dizainiska dēlīša novietošanu uz kādas no horizontālajām virsmām.
Jaataisa vien augshaa "Koplietoshanas telpu siikumu noveershanas manuaalis". Tad visi vareetu palasiities un izveikt zinaamus kompromisus, lai nevienam nav nervi sabojaati. Es ar' vareetu kaadu nodalju tam manuaalim sastaadiit.
Ierakstīt komentāru