Mēs bijām Igaunijā. Vai tomēr Itālijā?

Vienīgais foto no manas nedēļas nogales Tallinā ir ar telefonu nofotografēta norauta Bārbijas galva, kas novietota uz miskastes. Es to neizdarīju. Tomēr šis attēls diezgan labi raksturo mūsu nedēļas nogali.

Oficiālais došanās iemesls: Light&Love noslēguma konference. Paralēlajā dienaskārtībā: plāns kārtīgi iztrakoties, lai noņemtu nedēļām un mēnešiem uzkrāto spriedzi. Mārītes komentārs par to, kā izdevās paralēlais plāns: nu jā, reāli iztusējāmies, kā vācu pensionāri.

Viss jau sākās labi. Mārīte gan bija aizmirsusi pasi, taču viņas vīrs pat saorganizēja, ka to viņai Tūjā atveda pretī (pasi gan viņai pa ceļam nepārbaudīja...). Un es Pērnavā uz piecām minūtēm satiku un saskāvu Līgu. Arī Tallinā igauņi bija mums pretī un pat ar taksi. Kas šķita smieklīgi, jo gabals no autoostas līdz viesnīcai nemaz nebija tik liels. Vakarā devāmies uz vecpilsētu, kur, kādu brīdi paklejojuši arī atradām vietu, kur apmierināt savu apetīti. Saucās "Spice" un ēdiens bija patiešām labs. Atgriežoties viesnīcā, mūsu šī vakara mežonīgākais piedzīvojums bija došanās uz viesnīcas 24. stāvu, lai no trepēm pavērotu skatu uz naksnīgo pilsētu. Atpakaļ braucām apstājoties katrā stāvā, lai pavērotu kā atšķiras vestibilu iekārtojums. Atklājām, ka dzīvojam lētajā stāvā, jo mūsu vestibilā nebija puķu. Tad visi aizgāja gulēt, bet mēs ar Mārīti devāmies uz viesnīcas bāru. Satikām tur vīru ar bībeli un izdzērām katra pa sulas kokteilim.

Nākošā dienā bija konference. Pavadīju laiku, lasot pētījumus savam MD. Smieklīgākais bija pusdienas, jo igauņi bija paņēmuši lēto variantu bez deserta. Mūsējie devās čiept saldos uz blakus konferenci, un , lai arī ēda visi, atrāvāmies mēs.
Pa to laiku neizlādētā spriedze auga un beigās es biju sabesījos uz visiem par to, ka man jādara viss un par mani vēl smejas. Vakars kļuva tikai sliktāks. Mums bija jāpārceļas uz citu viesnīcu, jo igauņi apmaksāja tikai vienu nakti. Protams, ka sākumā mēs vispār nevarējām to viesnīcu atrast. Beigās, kad tomēr atradām, izrādījās, ka viņiem nav ne jausmas, ka mēs pie viņiem esam rezervējuši istabas. Izrādās, ka booking firma, caur kuru Koļa viesnīcu rezervēja, ir kaut kādi šmaukļi. Nauda noskaitīta, bet viesnīcas nav. Nu neko, laimīgā kārtā viņiem bija vēl brīvas istabiņas, tā kā pie gultām tikām. Būtu bijis labi tajā gultā arī palikt, taču bija jādodas uz konferences afterparty. Kas bija vienkārši vakariņas (šoreiz gan ar saldo), kurās visi partneri tusējās nacionālajos pulciņos. Skaļākā mūzika skanēja tualetē, kad bija pabriesmīga.

Bet beidzot taču bija jātiek pie tā tusiņa. Devāmies meklēt vecpilsētā tusa vietu. (Pa ceļam Dacīte ieskrēja sienā).Meklējām, meklējām. Cauru nakti meklējām (nu labi, līdz diviem naktī). Tā arī neko jēdzīgu neatradām. Vecpilsēta gan bija izvandīta krustu šķērsu. Mūsu pēdas bija visur. Pa dažām ielām mēs bijām gājušas vismaz 4 reizes. Beigās, nonākušas pie atklāsmes, ka labāk būtu palikušas viesnīcā un tusējušas tur, un ka nākamreiz noteikti nepieciešams PLĀNS, devāmies uz viesnīcu gulēt.

Taču mums vēl bija vesela diena Tallinā. Vecpilsētu kaut kādu pilnīgi nenojaušamu iemeslu dēļ mums vairs acīs negribējās redzēt. Devāmies uz parku, kur mākslas muzejs. Bija auksts. Muzejā biļetes maksāja piecīti. Bija žēl un slinkums staigāt. Aizgājām paēst uz muzeja kafejnīcu. Tālākais plāns bija doties šopingā. Koļa zvanīja savam tētim, kur te kāds lielāks šopinga centrs. Viņš saka, ka pie autoostas. O, tas der, vismaz vakarā busu nenokavēsim. Līdz šopinga centram nogājām vēl kādus 5 km (un pa ceļam bija tā Bārbijas galva). Atrastais šopinga centrs izrādījās tāds pamazs un patukšs. Ber vismaz ēstuve bija laba. Tur sēdējām un ēdām. Ilgi. Un procesā Dacītei izspruka kaut kas par to, ka mēs te Itālijā. Tad nu mēs beidzot atplaukām. Jo ir taču daudz foršāk, ja šādas ne pārāk foršas lietas ar tevi notiek Itālijā, nevis Igaunijā. Iedomājoties, ka esam Itālijā, brauciens pat šķita izdevies.