par drosmi un Pikaso

Lasu Anrī Židela Pikaso biogrāfiju. Esmu tikusi līdz vietai, kur viņš satriecis sabiedrību, uzgleznojot un izstādot "Aviņonas meitenes". Pats gan viņš to nosauca par "Aviņonas priekamāju" un besījās, ka geznai pielipis meiteņu nosaukums, tas esot par saldu. Domāju, cik gan drosmīgam jābūt cilvēkam, lai nojauktu esošos kanonus un piedāvātu sabiedrībai pilnīgi kaut ko citu. Ko tā pilnīgi un galīgi nesaprot.
Te arī meitenes.



Drosmes jautājums man visai aktuāls. Vai būt drosmīgai un mainīt savu dzīvi? Vai palikt tepat drošībā, pie tā kas ir.
Iepriekšējās reizes, kad esmu izlēmusi par labu pārmaiņām, nožēlot nav nācies. Un tomēr - varbūt tā ir bēgšana no grūtībām? No otras puses, kas slikts bēgšanā no grūtībām? Dabiska vēlme saglabāt veselo saprātu un mīlēt sevi vairāk nekā iedomātu pienākumu un ideju par to, ka esi vislabākais un neaizstājamākais.

Nu re. Es zinu, ko darītu Pikaso :)
Ko darīšu es, laiks rādīs.