Īrijā bijām pa "Haritas" lietām 18. novembra brīvdienās. Brīdī, kad īri pa īstam bija sapratuši, ka ekonomikā patiešām ir lielas ziepes. Ko lai saka - vienmēr ir patīkami saprast, ka arī citiem ir sūdi, un ka mums varbūt pat nav tie paši lielākie :) Un, ka politiķi arī citās valstīs tiek uzskatīti par stulbiem esam.
Bet par spīti krīzei, iepirkšanās joprojām tur ir lēta. Nopirkt džinsus par 10 EUR - tā tur ir realitāte. Un es to izmantoju. Pat pietrūka vietas koferī. Grāmatas gan dārgas.
Ticība Īrijā esot svarīga lieta. Tāpēc baznīca bija viens no pieturas punktiem. Tā baznīca, kurā mēs bijām, pavisam noteikti bija iesaistījusies attīstības sadarbībā (par to liecināja vairāki raksti pie ziņojuma dēļa un baznīcā izkārtie daudzie dažādo valstu karogi). Baznīca rūpējas arī par savām noklīdušajām avīm - to savukārt atklājām, izlasot pie baznīcas sludinājuma dēļa atrodošās ziņas (poļu anonīmie alkoholiķi un krīzes centrs sievietēm pēc aborta. Īrijā!!! Kur aborta nav!!!)
Vēl viena svarīga lieta, protams, ir visādas pilis. Tām gan šoreiz tikai pa perimetru apkārt pastaigāju, bet guvu atziņu, kas Latvijā esot, līdz manīm nebija atnākusi: ka reāli jau visi šāda veida kultūras pieminekļi ir okupantu celti. Un tas ar ko mēs lepojamies, visus tūristus uz turieni vedot ir ne jau mūsu kultūras mantojums, bet viņu.
Un pati svarīgākā lieta, protams, ir ēdiens. Manā kultūrizziņas procesā ēdienam un ēdiena iegūšanai (veikals/ restorāns) ir ļoti svarīga vieta. Tā kā Īrijā ir dārgi ēst ārpus mājas, pamatā izbaudījām veikala/mājās gatavota ēdiena procesu. Ēdienu var dabūt labu. Un dažādu. Es labprāt vēl kādu laiku paliktu - noprovētu no visa pa bišķim, izmēģinātu lietas, par kurām esmu dzirdējusi/lasījusi. Īrijas ietekmē pagājušajā nedēļā uzbrūvēju savu Ziemassvētku pudiņu.
Vēl es atklāju, ka Īrijā ir kalni. Pavisam noteikti lielāki par mūsējiem :) Un kalnos ganās aitas - skatīt lejāk :D
Tomēr Īrijā nepaliku. (Nemaz jau nebiju to plānojusi, bet tomēr ;) )
1) Krīze (pabalsti kļūst švakāki, tāpat minimālā alga. Turklāt dzīve tāpat nav nekāda zelta bedre - medicīna dārga, bērnudārzi arī. Mašīnām nav ziemas riepu.)
2) Dikti ātri un nesaprotami runā. Nu pie tā jau pierastu, bet vienalga - reizēm dikti jāieklausās, ko tad viņi tev cenšas iestāstīt. Bet interesanti.
3) Pārāk pieklājīgi visi. Pat man, cilvēkam, kas pēc vidējiem LV standartiem ir ļoti pieklājīgs, reizēm bija biki par daudz. It kā jau patīkami, tomēr nogurdinoši. Šeit vismaz tu zini, ja transportā/pirtī/veikalā visus nesveicināsi, visiem neatvainosies, visiem neprasīsi "Kā klājas?", tevi neuzskatīs par nepieklājīgu ārzemnieku. Drīzāk ja rīkosies otrādi, nodomās, ka dumjš. Nepieklājība jeb, precīzāk, ignorance, tomēr ir patīkami atslābinoša.
4) LV vai kādā citā valstī atklājot savu pilsonību, parasti nedomās, ka esi viesstrādnieks. Ja Īrijā pasaki, ka esi no LV, tad birka tev ir piekarināta. Un tas mani kaitina.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru