Pirmkārt, jau kamēr līdz turienei nokļuvām, tas bija riktīgs action. Lidojām ar pārsēšanos - Rīga-Varšava-Katovice. Varšavā atklājām, ka lidmašīna uz Katovici atcelta. Sākumā mūs gribēja forwardēt uz Krakovu. Nesanāca, jo lidmašīna jau bija ciet. Tad mums piedāvāja divas iespējas - braukt uz Krakovu ar vēlo reisu un būt galā ap pusnakti, vai braukt ar taksi (gabals apmēram tāds, kā no Rīgas līdz Daugavpilij). Mēs izvēlējāmies taksi. Protams, ka tas vien jau nebūtu nekas. Labākais tas, ka domājot, ka gan jau viss būs labi, es nebiju noskaidrojusi Polijas organizācijas kontaktpersonas telefonu. Bija tikai organizācijas biroja kontakti, bet tā kā bija svētdiena... Un arī to, kurā viesnīcā mēs galā paliksim nezināju, jo viesnīcu rezervēja poļi, un to, kur jādodas, bija plānots, ka zinās šoferis, kas mūs sagaidīs Katovices lidostā. Viņš mūs gaidīja trīs stundas, bet, kad ieradāmies, laikam bija tikko devies prom, jo tur neviena nebija, kas mūs gaidītu. Pa ceļam jau es protams, biju sazinājusies arī ar Rīgu. Rīga sūtīja manu nr. e-pastā poļiem, bet kā nu bijis, kā ne, gadījās kļūdīties par vienu ciparu. Un arī poļi ar mani sazināties nevarēja. Viss tomēr beidzās laimīgi - pateicoties pilnīgi svešai meitenei mikriņā, kas mums sameklēja taksi un rezervēja istabiņas viesnīcā, kur strādāja viņas paziņa. Stāsta morāle jau laikam skaidra - vienmēr vajag visus kontaktus!:)
Pirmo dienu ēnojām CRIS organizāciju pilsētiņā Rybnik. Viņiem tā ir maza pilsētiņa, mums - nu vairākas Valmieras... Tas ko viņi dara - viņi cenšas aktivizēt vietējo sabiedrību, runājot caur tēmām, kas tai aktuālas - vai tā ir vide, vai kultūra, ekoloģija vai bezdarbs. Viņi darbojas arī kā NVO atbalsta centrs un inkubators, lielu nozīmi pievēršot tieši vietējo kopienu jautājumam.
Dažādās akcijās viņi cenšas panākt, lai iedzīvotāji saskatītu savas pilsētas skaistumu un noticētu tās nākotnei. Foto uz augšu - siena, kas taps par brīvdabas kino. Tā atrodas diezgan pabriesmīgā vietā - kur jaunieši vakaros dodas dzerstīties. Bet viņi ir noskaņoti vietu sakopt un padarīt pozitīvāku.
Organizācija savu mērķu sasniegšanai izmanto tās sabiedrības grupas, kas jau ir aktīvas - piemēram, skolotājus. Mēs devāmies vizītē uz sākumskolu, kas atrodas kaimiņu pilsētiņā, un kas ar CRIS organizācijas starpniecību īstenojusi projektu par seno silzēziešu prasmju mācīšanu skolēniem. Skolā vienā telpā iekārtota istaba - muzejs, kas rāda, kā senos laikos izskatījusies šī apvidus iedzīvotāju dzīve un iedzīve. Kādā klasē ierīkota seno laiku virtuve - klasē notiek arī stundas, virtuve atrodas klases dibenplānā. Tas mums šķita ļoti interesanti, pirmais jautājums bija, vai bērni neko nesaplēš, jo mums šķita, ka LV tāda klase ilgi neskarta neturētos.
Šis attēls - svētā ūdens trauciņš, fotografēts skolas muzejā, saistās ar reliģijas joprojām ļoti lielo ietekmi Polijā. Krucifiksi ir visur, arī jauniešu centrā, par ko tālāk būs stāsts, un skolā redzējām mācītāju. Pavisam nesen Polijā bijušas atsevišķas skolas meitenēm un zēniem, meiteņu skola, piemēram, labāk pazīstama kā skola, ko vada mūķenes. Godīgi sakot, beigās jau ar projektu nesaistītiem cilvēkiem man vairs negribējās teikt, kādā lauciņā mēs strādājam, jo brīžiem varēja just attieksmes maiņu, kad tas tika pateikts.
Lieliskākā pieredze šajā braucienā bija vizīte jauniešu centrā, kurš atrodas vienā no nelabvēlīgākajiem pilsētas rajoniem - tur dzīvo pamatā raktuvju strādnieki ar ģimenēm, bezdarbs gandrīz 30%. Pats labākais, ka to, ka šai idejai jāpiešķir nauda, izlēma nevis, piemēram kāda ekspertu žūrija, bet pati vietējā sabiedrība, balsojot par dažādām projektu idejām. Jauniešu centrā izveidota vide, kur dažāda vecuma jaunieši (sākot no tikko dzimušiem nepilngadīgajām jaunietām) līdz pat tām pašām jaunietēm un jauniešiem, var brīvi justies, dalīties pieredzē un problēmās, pagatavot ēdienu, izmazgāt veļu, paskatīties TV, vai apgūt prasmes, kas noderēs darba tirgū. Centrā ir psihologs ar ko parunāt, ja ir problēmas, pieejams arī karjeras konsultants. Iekārtota profesionāla ierakstu studija, kur jaunieši var nākt kaut vai pa taisno no ielas un ierakstīt savu mūziku. Centram ir vairāki simti klientu, viņi strādā arī ar ielu bērniem - ir īpašu apmācību izgājuši street workers, kas strādā ar bērniem tieši uz ielas, apzinoties, ka daudzi no viņiem baidās no dajebkādām institūcijām un nav spējīgi tādās iekļauties. Viņi nestrādā tikai ar bērniem, viņi cenšas strādāt arī ar pašām ģimenēm, vecākiem, kas bieži vien ir alkoholiķi vai citādi nāk nno sociāli nelabvēlīgas vides. Tas bija ļoti iespaidīgi, ļoti. Rodas jautājums, kas mums, LV šajā jomā (ielu darbs) notiek? Jā, tas nav viegli, bet šajos sociāli ekonomiskajos apstākļos ļoti, ļoti vajadzīgi. Foto - Anna un Edvarts pie jauniešu centra. Fonā apgleznotās durvis - jauniešu roku darbs. Un jā, protams, ka centra finansējumu veido darbs ar projektiem. Kaut ko nedaudz dod pašvaldība, bet tas nav stabils finansējums, tam jāpiesakās gadu no gada.
Nākošā dienā bijām Varšavā - organizācijā SPLOT, kas apvieno tīklā organizācijas, līdzīgas CRIS visos Polijas reģionos, un organizācijā CAL - Local Activity Support Center. Uzzināju, ka poļiem ir school for nongovernmental trainers (kas man reāli skauž, LV noteikti vajadzētu ko līdzīgu. Protams, ir JSPA ar savām apmācībām, bet nu - viņiem ir savas intereses un prioritātes, ko apmācīt). Vēl uzzināju jaunu jēdzienu - social animation - tas ir darbs ar vietējām kopienām, to iniciatīvu atbalstīšana un ideju veicināšana. Kaut kas līdzīgs, ko pie mums tagad dara Britu padome ar savām darbīgajām kopienām un kopienu fondi. Bet kas interesanti - viņi strādā ar kopienām lielajā pilsētās, mēs pabijām Varšavas pilsētas Povišlas rajona vietējās kopienas līderu sanāksmē.
Secinājums - ir mums ko no poļiem mācīties. Protams, viņu darbības mērogi ir attiecināmi arī iedzīvotāju skaitam, bet tomēr...
Un nobeigumā paldies manai lieliskajai kompānijai! :) Vairs ne maniem, bet tomēr maniem jauniešiem, lieliskam atbalstam lielā action brīžos, ideju ģeneratoriem un zināt gribētājiem darbā un melno jociņu kalējiem brīvajā laikā. Jūs esat lieliski!
