Bija doma iet sēnēs, bet tā kā tik traki līst, kaut kad pēcpusdienā aiziešu tikai uz tuvo sēņu audzi. Varbūt tur kas labs atrodas.
Lielais šo nedēļu notikums, protams, bija trips uz Igauniju. Plāns sekojošs: mēs seši cilvēki ar sešiem riteņiem un divām mašīnām (no kurām viena ir kravas busiņš) dodamies virzienā Otepe (jo bija dzirdēts, ka tur smuki un labas takas riteņbraucējiem) un tad domājam, ko darīt. Plānots bija, ka startējam piektdienas rītā uz Priekuļiem, kur savācam Mārīti un Egdaru un tad dodamies uz Eesti zemi. Plāns nedaudz mainījās, jo uz Priekuļiem aizstartējām jau ceturtdienas vakarā: ieiet pirtī un nosvinēt Mārītes izbijušo dz.d. Protams, kad visi beidzot bijām nokļuvuši Priekuļos, atklājās, ka mums četriem (man, Uldim, Dacei un Koļam) nav līdzi pases. Nu neko, nolēmām riskēt.
No Priekuļiem startējām piektdien pēcpusdienā, kad beigās busā bija sakrauta visa iedzīve (riteņi, teltis, guļammaisi, paklājiņi, ēdiens, dārza krēsli, gāzes plītiņa, vienreiz lietojamais grils un vēl un vēl). Protams, tāpat jau atklājās, ka kaut kas bija aizmirsies. No Priekuļiem devāmies Valmieras virzienā, kur mūsu plāns bija paēst pusdienas Čilī picā, sastādīt sarakstu ar vajadzīgo pārtiku un to visu Maximā sapirkt. Čilī picā mums bija gadījies pagalam apjucis viesmīlis - viss notika dikti lēni un tad bija sajaukts pasūtījums, tad nebija atnestas karotes - apkalpošana diezgan nerullēja. Lai arī jokojam par igauņu lēnumu, nākamajās dienās pārliecinājāmies, ka "lēnie" igauņi restorānos visu izdarīja apmēram trīs reiz ātrāk nekā šis mūsu Čili picas puisis.
Beigu beigās no Valmieras virzienā uz Valku devāmies ap puspieciem pēcpusdienā. Mūsu stratēģija attiecībā uz "mums nav pases" problēmu bija sekojoša - Mārīte ar Edgaru, kam ir pases, brauc pa priekšu ar busu, mēs savā bezpasnieku mašīnā no aizmugures. Un tā arī bija - pārdesmit km aiz Igaunijas robežas kādā krustojumā stāvēja policija/robežsardze. Mārīte ar Edgaru apstājās, mēs pašāvāmies krustojumam garām un noslēpāmies sānu celiņā. Šiem bija buss ar suņiem pārmeklēts - vai neved narkotikas, kā arī pārbaudīta degviela - vai nebrauc ar subsidēto lauksaimniecības degvielu. Protams, nelielu piezīmi izraisīja arī tas, ka busā atradās 6 riteņi. Tā nu mēs, laimīgi Igaunijā tikuši, devāmies tālāk, naktsmājas meklēt. Aizbraucām līdz Otepei, izblandījāmies gar Pühajärve ezeriņu, un beigās satikām vienu igauņu onku, kas mums patiešām fantastiskā krievu valodā (dievinu kā igauņi krieviski runā) pastāstīja, ka vajagot braukt uz tādu Kääriku. Maršruta izklāstījums esot bijis apmēram tāds (tulkojumā, protams): tur būs tāds liels ceļš, brauciet taisni, tad būs ass pagrieziens par deviņdesmit grādiem, jūs noteikti viņu redzēsiet, bet tur noteikti nebrauciet! Tad brauciet tālāk, tur būs tāds krustojums, kur var nogriezties pa kreisi, bet tur arī noteikti nebrauciet, jo tur aizbrauksiet atpakaļ uz Latviju! Nu apmēram tā.
Tā nu griezāmies atpakaļ un braucām uz Kääriku. Tur izrādījās ļoti jauks ezeriņš, sporta bāze un viesnīca, un pie viena arī telts vietas. Par vienu telts vietu bija jāmaksā 50 igauņu naudiņas, par ugunskura vietu un malku - 300 igauņu naudiņas. Vakars nāca virsū tā kā nolēmām arī tur palikt. Beigās nakšņojām tur visas divas naktis. Vakarā, protams, tradicionālās tūristu izklaides - kartupeļu cepšana ugunskurā, desiņu cepšana, pārēšanās un jaunā lieliskā spēle "Vai esi gudrāks par 5klasnieku", kuru uzdāvinājām Mārītei dzimumdienā. Es biju gudrāka par 5klasnieku :)
Nākošajā rītā mēs ar Uldi pamodāmies jau 7os, kad teltī kļuva karsts. Devāmies uz ezeru nopeldēties un tad gaidījām, kad pamodīsies pārējie. Pēc uz gāzes plītiņas uzvārītās piparmētru tējas un bagātīgām brokastīm ap kādiem desmitiem, vienpadsmitiem, bijām gatavi doties ceļā. Teltis atstājām uzceltas, visu vērtīgo salikām busā, lecām mugurā saviem dzelzs kumeļiem un devāmies atkal Otepes virzienā. Te nu visu cieņu igauņiem - riteņbraucēju celiņi viņiem tiešām labi. Visur marķēti, šis pa kuru braucām, arī atdalīts no ceļa, tā kā mašīnas vai gājēji netraucēja. Brīžiem tikai sastapām biatlonistus, kas trenējās ar savām vasaras slēpītēm (un viena pat ar aizmugurē piesietu riepu - Mārītes komentārs: laikam iepriekšējā treniņā sūdzējās, ka pa vieglu...) un citus riteņbraucējus. Draudzīga tauta tie igauņi: pretīm braucošie sasveicinājās un izteica dažādus komentārus, diemžēl tikai igauniski. A mes nevaram saprast, kādā mēlē atbildēt: it kā krieviski nedrīkst, tas mums gadu gaitā mācīts, a angliski kaut kā stulbi, domās mēs no nez kurienes.
Maršruts no Kääriku līdz Otepei tāds patīkami kalnains - brīžiem sevi jāpiespiež pamīties, bet tad atkal nobrauciens no kalna dikti patīkams. Braucienu noslēdzām pie Pühajärve ezeriņa, atradām vietu, kur bijis Dalailama un brīdi pavaļojāmies Zilā karoga pludmalē - ļoti skaista un sakopta, pat blakus peldošās pīles netraucē sakoptības iespaidam. Un tad jau sāka gribēties ēst. Braucām uz Otepi, atradām tūrisma infoemācijas centru (blaukus Maximai un autoostai)un tie mums ieteica pāris ēstuves. Devāmies uz tuvāko. Viņiem laikam topā ir tāda sistēma - izvēlies, pasūti pie bāra, samaksā un gaidi, kad atnesīs. Bija ātri, efektīvi un ļoti garšīgi. Mana pasta ar kaltētiem tomātiem un gaļas gabaliņiem - vienkārši fantastiski. Taču, kamēr ēdām, sāka līt. Un tad vajadzēja gaidīt, lai pārstāj līt. Kamēr gaidījām, gandrīz vēlreiz sagribējās ēst. Atpakaļ braucām cauri peļķēm pa citu ceļu - to pašu, pa kuru mēs iepriekšējā dienā naktsmājas meklējām. Plāns bija pa ceļam apstāties vietējā veikalā un iepirkt vakaram vajadzīgo paiku. Veikals riktīgi atgādināja padomju laikus, tikai pilnākiem plauktiem. Tomēr karstums tur bija nenormāls, tāpēc tomēr neko nenopirkām. Pie veikala dirnošie vīrieši ar divlitrīgajiem aliem un pagalmā ap bembi ar skaļu mūziku un neiztrūkstošo alkoholu tusējošie jaunieši bija tādi paši kā Latvijā. Tas nekas, ka viņiem gandrīz eiro un labāki riteņbraucēju celiņi. Lauku realitāte tieši tāda pati.
Uz veikalu beigās nolēmām, ka aizbrauksim ar mašīnu. Vēlreiz līdz Otepei. Vakarā pokers un atkal "Vai gribi būt gudrāks...". Pokera banku sadala Koļa un Dacīte. Par 5klasnieku atkal izrādos gudrāka es. Uldis ir saaukstējies, naktī klepo un slāpst. Atstājam pa daļai vaļā telts durvis, lai varētu paelpot. Tādēļ arī nākamajā rītā guļam ilgāk - gandrīz līdz deviņiem.
Šīs dienas plāns ir doties uz lielo ezeru - Võrtsjärv un tur meklēt naktsmājas. Pa ceļam uznāk negaiss, pamalēs zibeņo. Ezers mūs pieviļ, lai arī mūsu karte rāda, ka pie ezera jābūt samērā daudziem kempingiem, neatrodam nevienu gana mājīgu, kur gribētos palikt. Taču atkal gribas ēst, tāpēc dodamies tālāk uz Vīlandi. Atkal ir nomācies un līņā, bet laicīgi atrodam ļoti jauku bāru, kurā izbaudām kārtējās lieliskās pusdienas.
Palēnām sāk rasties doma, ka varbūt jādodas atpakaļ uz mājām. Tas gan skan nedaudz lūzerīgi, taču visnotaļ prātīgi, ņemot vērā to, ka līņā, ir jau četri, bet mums vēl nav zināms, kur nakšņosim. Vēl uzkāpjam kādā putnu vērotāju tornī un tad pieņemam gala lēmumu - dodamies atpakaļ uz Priekuļiem un ejam pirtī. Atpakaļ nolemjam braukt caur Rūjienu, un tur mums TomToms sagādā pārsteigumu - pēc prasības par īsāko ceļu ieved mūs riktīgā lauku ceļā - apkārt pļava, tad mežs, liekas, ka ceļš tūlīt beigsies. Ar pazudušu izpūtēju, bet citādi laimīgi dodamies uz mājām.P.S. Trips uz mums diviem cilvēkiem (benzīns, ēdiens, naktsmītne un ugunskura vieta) izmaksāja ap 40 Ls.
