3/15/2012
3/13/2012
Dižie sīkumi jeb lielie kopdzīves grēki virtuvē
Cilvēks ir sociāla būtne. Un tikai nedaudzi no mums grib/var/spēj atļauties dzīvot vieni paši. Bet arī tad šad un tad (darbā, ciemos, ceļojumos, šādos tādos pasākumos) nākas saskarties ar citiem un atskārst to, ka cilvēki dalās divās daļās - tie, kam rūp tie paši sīkumi, kas tev, un tie, kas parūpējas par to, lai par šiem sīkumiem tev vajadzētu besīties. Bet pieņemsim, ka tiem otriem atkal rūp citas lietas, kas tev, savukārt, vienaldzīgas.
Dažādus kopdzīves modeļus piedzīvojot, esmu sapratusi, ka visvairāk ar tām kaitinošajām lietām nākas sastapties koplietošanas telpās - virtuvē, tualetē un vannasistabā. Ja man patiešām vienalga no kura gala tiek spiesta zobu pasta un vai tualetes poda vāks ir pacelts vai nolaists, tad virtuves nieki gan ir tie, kas mani spēj sakaitināt. Un es nerunāju par nemazgātiem traukiem - sen jau pierādīts, ka trauku mazgāšana ir dvēseles stāvoklis :) (Kaut gan, ja tu nenomazgā savus traukus, tad kamōn - vismaz ieliec izlietnē un uzlej virsū ūdeni, lai tam, kurš mazgās, nav jākasa no šķīvja kartupeļu biezputras atliekas, vai pusstundu jāmēģina atmērcēt aizvakardienas piekaltusī kefīra krūze).
Nu tad aiziet pie lielajiem virtuves grēkiem.
Dēlīša nelietošana.
Nu labi, es piedošu, ja maizi sagriezīsi uz galda, neizmantojot dēlīti. Bet ja uz galda bez dēlīša un bez jeb kā cita apakšā griež desu vai, vēl trakāk, žāvētu gaļu? Un uz galda paliek tāds taukains pleķis un vēl mētājas mazi mazītiņa speķa gabaliņi. Nu ir jau tā dzīve strauja, ir. Bet LŪDZU paņem dēlīti, pirms kaut ko griez. Vai vismaz pēc tam saslauki aiz sevis.
Drupaču, maisiņu un citu atlieku nenovākšana.
Jā, nu šis izriet no iepriekšējā. Ja kopdzīves telpas iemītnieki ēd brokastis dažādos laikos, tad tam, kas to dara pēdējais, mēdz pavērties briesmīgs skats uz virtuves galdu (un citām taisnām, horizontālām virsmām - reizēm arī uz palodzi, veļasmašīnu, utt.). Var pilnībā reanimēt, ko kurš šorīt ēdis brokastīs. Redz kur nedaudz siera, oo, rupjmaizes drupačas, hmmm, speķains pleķis un trīs salami desas driskas, margarīna švīka un kafija ar cukuru piedevās. Viens mazs Āfrikas bērniņš būtu paēdis. Tad vēl tukšie maizes maisiņi un citi izlietoti iepakojumi vai to daļas. Un tam, kurš šīs lietas redz un kurš ir pietiekami sīkumains, lai nebūtu vienalga, rīts ir viegli iebojāts.
Siera kaltēšana.
Šī ir ļoti ierasta lieta. Daļa vainas gan pienākas Maximas/Rimi/jebkura cita piemājas veikala siera saiņotājam, jo reizēm sieru no iepakojuma nav iespējams dabūt ārā iepakojumu nesaplēšot. Un atlikušais iesaiņojuma materiāls ir gana maz, lai ar šīm driskām nevarētu piesegt pilnībā visu siera miesu. Tad siers tiek kaut kā ievīstīts un neievīstītajās vietās viņš sāk kalst. Mīļie draugi, ir pārtikas plēve. Ja nav pārtikas plēves, noteikti ir vismaz tukšs platsmasas maisiņš, kurā sieru var ielikt pilnībā. Pārtika neiet zudumā un visi ir laimīgi.
Pliks produkts ledusskapī.
Ar šo gan nenākas sastapties ļoti bieži, bet kad sanāk, tad tas ir tiešām briesmīgi. Piemēram, plika desa pa taisno uz ledusskapja plaukta. Bez šķīvīša apakšā, bez iesaiņojuma, bez nekā. Plika. Uz plaukta. Vienkārši trūkst vārdu. Ko tas maksā paņemt šķīvīti un palikt apakšā? Vai to pašu pārtikas plēvi vai plastmasas maisiņu? Sliktākajā gadījumā kaut vai avīzē var ietīt.
Mēdz teikt, ka diži cilvēki nav sīkumaini. Ja tā, tad es noteikti neesmu diža :) Bet, ja tu kaut ko no šī te kādreiz dari, tad pasaulē noteikti ir kāds, kurš kļūs nedaudz laimīgāks, ja tu to pārstāsi darīt! :)
Dažādus kopdzīves modeļus piedzīvojot, esmu sapratusi, ka visvairāk ar tām kaitinošajām lietām nākas sastapties koplietošanas telpās - virtuvē, tualetē un vannasistabā. Ja man patiešām vienalga no kura gala tiek spiesta zobu pasta un vai tualetes poda vāks ir pacelts vai nolaists, tad virtuves nieki gan ir tie, kas mani spēj sakaitināt. Un es nerunāju par nemazgātiem traukiem - sen jau pierādīts, ka trauku mazgāšana ir dvēseles stāvoklis :) (Kaut gan, ja tu nenomazgā savus traukus, tad kamōn - vismaz ieliec izlietnē un uzlej virsū ūdeni, lai tam, kurš mazgās, nav jākasa no šķīvja kartupeļu biezputras atliekas, vai pusstundu jāmēģina atmērcēt aizvakardienas piekaltusī kefīra krūze).
Nu tad aiziet pie lielajiem virtuves grēkiem.
Dēlīša nelietošana.
Nu labi, es piedošu, ja maizi sagriezīsi uz galda, neizmantojot dēlīti. Bet ja uz galda bez dēlīša un bez jeb kā cita apakšā griež desu vai, vēl trakāk, žāvētu gaļu? Un uz galda paliek tāds taukains pleķis un vēl mētājas mazi mazītiņa speķa gabaliņi. Nu ir jau tā dzīve strauja, ir. Bet LŪDZU paņem dēlīti, pirms kaut ko griez. Vai vismaz pēc tam saslauki aiz sevis.
Drupaču, maisiņu un citu atlieku nenovākšana.
Jā, nu šis izriet no iepriekšējā. Ja kopdzīves telpas iemītnieki ēd brokastis dažādos laikos, tad tam, kas to dara pēdējais, mēdz pavērties briesmīgs skats uz virtuves galdu (un citām taisnām, horizontālām virsmām - reizēm arī uz palodzi, veļasmašīnu, utt.). Var pilnībā reanimēt, ko kurš šorīt ēdis brokastīs. Redz kur nedaudz siera, oo, rupjmaizes drupačas, hmmm, speķains pleķis un trīs salami desas driskas, margarīna švīka un kafija ar cukuru piedevās. Viens mazs Āfrikas bērniņš būtu paēdis. Tad vēl tukšie maizes maisiņi un citi izlietoti iepakojumi vai to daļas. Un tam, kurš šīs lietas redz un kurš ir pietiekami sīkumains, lai nebūtu vienalga, rīts ir viegli iebojāts.
Siera kaltēšana.
Šī ir ļoti ierasta lieta. Daļa vainas gan pienākas Maximas/Rimi/jebkura cita piemājas veikala siera saiņotājam, jo reizēm sieru no iepakojuma nav iespējams dabūt ārā iepakojumu nesaplēšot. Un atlikušais iesaiņojuma materiāls ir gana maz, lai ar šīm driskām nevarētu piesegt pilnībā visu siera miesu. Tad siers tiek kaut kā ievīstīts un neievīstītajās vietās viņš sāk kalst. Mīļie draugi, ir pārtikas plēve. Ja nav pārtikas plēves, noteikti ir vismaz tukšs platsmasas maisiņš, kurā sieru var ielikt pilnībā. Pārtika neiet zudumā un visi ir laimīgi.
Pliks produkts ledusskapī.
Ar šo gan nenākas sastapties ļoti bieži, bet kad sanāk, tad tas ir tiešām briesmīgi. Piemēram, plika desa pa taisno uz ledusskapja plaukta. Bez šķīvīša apakšā, bez iesaiņojuma, bez nekā. Plika. Uz plaukta. Vienkārši trūkst vārdu. Ko tas maksā paņemt šķīvīti un palikt apakšā? Vai to pašu pārtikas plēvi vai plastmasas maisiņu? Sliktākajā gadījumā kaut vai avīzē var ietīt.
Mēdz teikt, ka diži cilvēki nav sīkumaini. Ja tā, tad es noteikti neesmu diža :) Bet, ja tu kaut ko no šī te kādreiz dari, tad pasaulē noteikti ir kāds, kurš kļūs nedaudz laimīgāks, ja tu to pārstāsi darīt! :)
3/02/2012
3 lietas, kas varbūt noder, ģimenes pieaugumu plānojot
Citiem zāļu skapītī stāv trīs lietas. Te par trīs lietām, kas mani satrauca, uzrunāja, kaitināja, un par ko es labprāt būtu zinājusi iepriekš, par ģimenes pieaugumu domājot.
1. Deklarētā dzīvesvieta
Arī tad, ja jauns ģimenes loceklis plānā ir tālākā nākotnē, ir vērts apdomāt to, kur deklarēt savu dzīvesvietu. Kāpēc tas ir svarīgi? Jo, kā visi zinām, bērni ir ekonomiski neizdevīgi (tā vismaz visi runā) un papildus naudiņa nenāk par ļaunu. Ir pašvaldības, kas savā teritorijā deklarētajiem vecākiem maksā vēl papildus arī pašvaldības bērna piedzimšanas pabalstu, un, ja Tava reālā dzīvesvieta atšķiras no deklarētās - vērts pārbaudīt pašvaldības saistošajos noteikumos, kur tad izdevīgāk būt deklarētam.
Mans piemērs - visu laiku biju deklarējusies savā dzimtajā Vaidavas pagastā, kas tagad Kocēnu novads. Ar nodomu arī nekur citur nedeklarējos, dzimtā novada patriote būdama, un vēloties, lai no maniem nodokļiem pagastam kāds labums tiek. Cik dziļa bija mana vilšanās, kad grūtniecības laikā sāku pētīt Kocēnu novada saistošos noteikumus un atklāju, ka materiāls atbalsts bērna piedzimšanas gadījumā ir dāvanu karte akurāt Ls 20.00 vērtībā. Savukārt Ulda dzimtajā Ķeguma novadā tāda veida pabalsta vispār nav. Ja laikus būtu padomājusi un papētījusi, būtu deklarējusies Rīgā tad, kad uz šejieni pārvācāmies un būtu saņēmusi bērna piedzimšanas pabalstu Ls 100.00. Un tad vēl brīnās, ka jauni cilvēki laukos nepaliek. Nepietiek, mīļie, ar pabalstiem malkas iegādei un pabalstiem ārkārtas miršanas gadījumā. Miroņi jums nodokļus nemaksās. Arī es tagad savus nodokļus maksāšu Rīgai.
Vēl viens svarīgs iemesls pareizai deklarētajai dzīvesvietai - bērnudārza rinda. Jo, ja dzīvo Rīgā, vai kaut vai Valmierā, bērnudārza rinda ir lieta, kas jāņem vērā. Un tiem, kas pašvaldībā deklarējušies, rindā ir priekšroka. Kas gan ne vienmēr vietu bērnu dārzā garantē. Vismaz Rīgas gadījumā :)
2. Jautājumi, komentāri, atsauksmes?
Šī sadaļa, savukārt, jau attiecas uz brīdi, kad bērns vairs nav tikai plānā, bet ir jau procesā, un par to tiek informēta apkārtējā sabiedrība. Vismaz topošajai mātei (jo tēviem jau vieglāk to noslēpt) noteikti būs jāsaskaras ar sekojošiem jautājumiem, kam iepriekš jau der sevi sagatvot:
1) Nu un kur tad dzemdēsi?
2) Un kā tad būs vārdiņš?
3) Kā arī gadījumā, ja attiecības nav oficiāli noformētas - Un kad tad būs kāzas? (Vientuļajām topošajām māmiņām gan jau šajā vietā ir vēl kādi pāris nepatīkami jautājumi).
Protams, būs arī vēl daudzi citi jautājumi, bet šie ir tie, kas mani paspēja visvairāk nokaitināt, droši vien tādēļ, ka uz pirmajiem diviem jautājumiem skaidras atbildes nebija ilgi, bet trešajā atbilde bija noliedzoša - nē, kāzu nebūs (manā gadījumā grūtniecības iestāšanās pavisam noteikti nokorelēja ar lielāku patiku pret laulības institūciju).
3. Dakterīši
Savā iepriekšējā bloga ierakstā jau pieskāros jautājumam par grūtniecības aprūpi. Taču šobrīd par to, ko jums dīvainā kārtā nepastāstīs nevienos pirmsdzemdību kursos un par ko diez ko nerunā arī vecāku portālos - jaundzimušajam ir jāsameklē ģimenes ārsts. Un viņš ir jāsameklē PIRMS dzimšanas, jo ārsta vārds un kontakti būs jāuzrāda Dzemdību namā. Šo info jau atkal var atrast tikai Veselības ministrijas mājas lapā:
Jaunajai māmiņai ir jāiesniedz rakstisks apliecinājums slimnīcā no ģimenes ārsta vai pediatra, kurš ir apņēmies rūpēties par bērniņu pēc tā izrakstīšanas no dzemdību nodaļas tam ārstam, kurš novēro grūtniecību, proti, savam ginekologam. Šim rakstiskajam apliecinājumam ir jāietver informācija par ģimenes ārsta vai pediatra kontakttālruni un ārstniecības iestādes juridisko adresi. Ārsts, kurš nodrošina grūtniecības uzraudzību, nodod šo informāciju ārstniecības iestādei, kurā esat izvēlējušies laist bērniņu pasaulē. Bērna vecākiem ir tiesības izvēlēties sev tīkamu ģimenes ārstu vai pediatru bērniņa aprūpei, taču iesakām izvēloties ņemt vērā ārsta darbības teritoriju un to, vai viņš ir līgumattiecībās ar valsti, lai mazulim būtu iespēja saņemt valsts apmaksāto veselības aprūpi. Arī informāciju par to, kurš ārsts būtu vispieejamākais bērnam, var iegūt Nacionālajā veselības dienestā pa bezmaksas informatīvo tālruni: 80001234.
Bet par grūtniecības aprūpi runājot, ir vērts padomāt par to, vai nepieciešamības gadījumā speciālists, pie kura esat uzskaitē, būs sasniedzams arī pēc dzemdībām. Atkal mans piemērs iz dzīves - uzskaitē biju pie savas ginekoloģes Valmierā, savukārt, visa dzīve šobrīd norit Rīgā. Ja grūtniecības laikā uz ikmēneša pārbaudēm un analīzēm mierīgi izbraukāju, tad nemaz viss tik mierīgi es nesajutos divas nedēļas pēc dzemdībām, kad sākās veselības problēmas, kurām noteikti bija nepieciešama ginekologa konsultācija un sonogrāfija. Mana daktere ir Valmierā, es Rīgā ar 2 nedēļas vecu zīdani, paaugstinātu temperatūru, bez personiskā transporta, un ārā temperatūra ir ap mīnus 20 grādiem. Ko es darīju? Vispirms izmantoju savus darba kontaktus, tad privātās medicīnas pakalpojumus, un visbeidzot darba kontaktus komplektā ar privātās medicīnas pakalpojumiem. Un par to es samaksāju gana daudz. Daudz, daudz lētāk būtu, ja es varētu piezvanīt savai dakterei un tikt pie viņas uz vizīti. Bet pieredze maksā naudu.
1. Deklarētā dzīvesvieta
Arī tad, ja jauns ģimenes loceklis plānā ir tālākā nākotnē, ir vērts apdomāt to, kur deklarēt savu dzīvesvietu. Kāpēc tas ir svarīgi? Jo, kā visi zinām, bērni ir ekonomiski neizdevīgi (tā vismaz visi runā) un papildus naudiņa nenāk par ļaunu. Ir pašvaldības, kas savā teritorijā deklarētajiem vecākiem maksā vēl papildus arī pašvaldības bērna piedzimšanas pabalstu, un, ja Tava reālā dzīvesvieta atšķiras no deklarētās - vērts pārbaudīt pašvaldības saistošajos noteikumos, kur tad izdevīgāk būt deklarētam.
Mans piemērs - visu laiku biju deklarējusies savā dzimtajā Vaidavas pagastā, kas tagad Kocēnu novads. Ar nodomu arī nekur citur nedeklarējos, dzimtā novada patriote būdama, un vēloties, lai no maniem nodokļiem pagastam kāds labums tiek. Cik dziļa bija mana vilšanās, kad grūtniecības laikā sāku pētīt Kocēnu novada saistošos noteikumus un atklāju, ka materiāls atbalsts bērna piedzimšanas gadījumā ir dāvanu karte akurāt Ls 20.00 vērtībā. Savukārt Ulda dzimtajā Ķeguma novadā tāda veida pabalsta vispār nav. Ja laikus būtu padomājusi un papētījusi, būtu deklarējusies Rīgā tad, kad uz šejieni pārvācāmies un būtu saņēmusi bērna piedzimšanas pabalstu Ls 100.00. Un tad vēl brīnās, ka jauni cilvēki laukos nepaliek. Nepietiek, mīļie, ar pabalstiem malkas iegādei un pabalstiem ārkārtas miršanas gadījumā. Miroņi jums nodokļus nemaksās. Arī es tagad savus nodokļus maksāšu Rīgai.
Vēl viens svarīgs iemesls pareizai deklarētajai dzīvesvietai - bērnudārza rinda. Jo, ja dzīvo Rīgā, vai kaut vai Valmierā, bērnudārza rinda ir lieta, kas jāņem vērā. Un tiem, kas pašvaldībā deklarējušies, rindā ir priekšroka. Kas gan ne vienmēr vietu bērnu dārzā garantē. Vismaz Rīgas gadījumā :)
2. Jautājumi, komentāri, atsauksmes?
Šī sadaļa, savukārt, jau attiecas uz brīdi, kad bērns vairs nav tikai plānā, bet ir jau procesā, un par to tiek informēta apkārtējā sabiedrība. Vismaz topošajai mātei (jo tēviem jau vieglāk to noslēpt) noteikti būs jāsaskaras ar sekojošiem jautājumiem, kam iepriekš jau der sevi sagatvot:
1) Nu un kur tad dzemdēsi?
2) Un kā tad būs vārdiņš?
3) Kā arī gadījumā, ja attiecības nav oficiāli noformētas - Un kad tad būs kāzas? (Vientuļajām topošajām māmiņām gan jau šajā vietā ir vēl kādi pāris nepatīkami jautājumi).
Protams, būs arī vēl daudzi citi jautājumi, bet šie ir tie, kas mani paspēja visvairāk nokaitināt, droši vien tādēļ, ka uz pirmajiem diviem jautājumiem skaidras atbildes nebija ilgi, bet trešajā atbilde bija noliedzoša - nē, kāzu nebūs (manā gadījumā grūtniecības iestāšanās pavisam noteikti nokorelēja ar lielāku patiku pret laulības institūciju).
3. Dakterīši
Savā iepriekšējā bloga ierakstā jau pieskāros jautājumam par grūtniecības aprūpi. Taču šobrīd par to, ko jums dīvainā kārtā nepastāstīs nevienos pirmsdzemdību kursos un par ko diez ko nerunā arī vecāku portālos - jaundzimušajam ir jāsameklē ģimenes ārsts. Un viņš ir jāsameklē PIRMS dzimšanas, jo ārsta vārds un kontakti būs jāuzrāda Dzemdību namā. Šo info jau atkal var atrast tikai Veselības ministrijas mājas lapā:
Jaunajai māmiņai ir jāiesniedz rakstisks apliecinājums slimnīcā no ģimenes ārsta vai pediatra, kurš ir apņēmies rūpēties par bērniņu pēc tā izrakstīšanas no dzemdību nodaļas tam ārstam, kurš novēro grūtniecību, proti, savam ginekologam. Šim rakstiskajam apliecinājumam ir jāietver informācija par ģimenes ārsta vai pediatra kontakttālruni un ārstniecības iestādes juridisko adresi. Ārsts, kurš nodrošina grūtniecības uzraudzību, nodod šo informāciju ārstniecības iestādei, kurā esat izvēlējušies laist bērniņu pasaulē. Bērna vecākiem ir tiesības izvēlēties sev tīkamu ģimenes ārstu vai pediatru bērniņa aprūpei, taču iesakām izvēloties ņemt vērā ārsta darbības teritoriju un to, vai viņš ir līgumattiecībās ar valsti, lai mazulim būtu iespēja saņemt valsts apmaksāto veselības aprūpi. Arī informāciju par to, kurš ārsts būtu vispieejamākais bērnam, var iegūt Nacionālajā veselības dienestā pa bezmaksas informatīvo tālruni: 80001234.
Bet par grūtniecības aprūpi runājot, ir vērts padomāt par to, vai nepieciešamības gadījumā speciālists, pie kura esat uzskaitē, būs sasniedzams arī pēc dzemdībām. Atkal mans piemērs iz dzīves - uzskaitē biju pie savas ginekoloģes Valmierā, savukārt, visa dzīve šobrīd norit Rīgā. Ja grūtniecības laikā uz ikmēneša pārbaudēm un analīzēm mierīgi izbraukāju, tad nemaz viss tik mierīgi es nesajutos divas nedēļas pēc dzemdībām, kad sākās veselības problēmas, kurām noteikti bija nepieciešama ginekologa konsultācija un sonogrāfija. Mana daktere ir Valmierā, es Rīgā ar 2 nedēļas vecu zīdani, paaugstinātu temperatūru, bez personiskā transporta, un ārā temperatūra ir ap mīnus 20 grādiem. Ko es darīju? Vispirms izmantoju savus darba kontaktus, tad privātās medicīnas pakalpojumus, un visbeidzot darba kontaktus komplektā ar privātās medicīnas pakalpojumiem. Un par to es samaksāju gana daudz. Daudz, daudz lētāk būtu, ja es varētu piezvanīt savai dakterei un tikt pie viņas uz vizīti. Bet pieredze maksā naudu.
Abonēt:
Ziņas (Atom)