Mana Īrija

Īrijā bijām pa "Haritas" lietām 18. novembra brīvdienās. Brīdī, kad īri pa īstam bija sapratuši, ka ekonomikā patiešām ir lielas ziepes. Ko lai saka - vienmēr ir patīkami saprast, ka arī citiem ir sūdi, un ka mums varbūt pat nav tie paši lielākie :) Un, ka politiķi arī citās valstīs tiek uzskatīti par stulbiem esam.
Bet par spīti krīzei, iepirkšanās joprojām tur ir lēta. Nopirkt džinsus par 10 EUR - tā tur ir realitāte. Un es to izmantoju. Pat pietrūka vietas koferī. Grāmatas gan dārgas.




Ticība Īrijā esot svarīga lieta. Tāpēc baznīca bija viens no pieturas punktiem. Tā baznīca, kurā mēs bijām, pavisam noteikti bija iesaistījusies attīstības sadarbībā (par to liecināja vairāki raksti pie ziņojuma dēļa un baznīcā izkārtie daudzie dažādo valstu karogi). Baznīca rūpējas arī par savām noklīdušajām avīm - to savukārt atklājām, izlasot pie baznīcas sludinājuma dēļa atrodošās ziņas (poļu anonīmie alkoholiķi un krīzes centrs sievietēm pēc aborta. Īrijā!!! Kur aborta nav!!!)




Vēl viena svarīga lieta, protams, ir visādas pilis. Tām gan šoreiz tikai pa perimetru apkārt pastaigāju, bet guvu atziņu, kas Latvijā esot, līdz manīm nebija atnākusi: ka reāli jau visi šāda veida kultūras pieminekļi ir okupantu celti. Un tas ar ko mēs lepojamies, visus tūristus uz turieni vedot ir ne jau mūsu kultūras mantojums, bet viņu.




Un pati svarīgākā lieta, protams, ir ēdiens. Manā kultūrizziņas procesā ēdienam un ēdiena iegūšanai (veikals/ restorāns) ir ļoti svarīga vieta. Tā kā Īrijā ir dārgi ēst ārpus mājas, pamatā izbaudījām veikala/mājās gatavota ēdiena procesu. Ēdienu var dabūt labu. Un dažādu. Es labprāt vēl kādu laiku paliktu - noprovētu no visa pa bišķim, izmēģinātu lietas, par kurām esmu dzirdējusi/lasījusi. Īrijas ietekmē pagājušajā nedēļā uzbrūvēju savu Ziemassvētku pudiņu.





Vēl es atklāju, ka Īrijā ir kalni. Pavisam noteikti lielāki par mūsējiem :) Un kalnos ganās aitas - skatīt lejāk :D




Tomēr Īrijā nepaliku. (Nemaz jau nebiju to plānojusi, bet tomēr ;) )
1) Krīze (pabalsti kļūst švakāki, tāpat minimālā alga. Turklāt dzīve tāpat nav nekāda zelta bedre - medicīna dārga, bērnudārzi arī. Mašīnām nav ziemas riepu.)
2) Dikti ātri un nesaprotami runā. Nu pie tā jau pierastu, bet vienalga - reizēm dikti jāieklausās, ko tad viņi tev cenšas iestāstīt. Bet interesanti.
3) Pārāk pieklājīgi visi. Pat man, cilvēkam, kas pēc vidējiem LV standartiem ir ļoti pieklājīgs, reizēm bija biki par daudz. It kā jau patīkami, tomēr nogurdinoši. Šeit vismaz tu zini, ja transportā/pirtī/veikalā visus nesveicināsi, visiem neatvainosies, visiem neprasīsi "Kā klājas?", tevi neuzskatīs par nepieklājīgu ārzemnieku. Drīzāk ja rīkosies otrādi, nodomās, ka dumjš. Nepieklājība jeb, precīzāk, ignorance, tomēr ir patīkami atslābinoša.
4) LV vai kādā citā valstī atklājot savu pilsonību, parasti nedomās, ka esi viesstrādnieks. Ja Īrijā pasaki, ka esi no LV, tad birka tev ir piekarināta. Un tas mani kaitina.

This is your life

5 soļi, kā iegūt dzīvi, ko vēlies

Sēžu un domāju - nez vai ir vērts maksāt 27 dolārus, lai būtu iespēja downlaudot 48 lpp. biezu The Life Plan Workbook - Plan and Live the Life You Want - in 5 Easy Steps! Gan jau ka esmu gana gudra meitene un varu izfiškot pati. Kā es līdz tam nonācu - trešdien ar Dacīti braucām uz Saldus pusi glābt mūsu draudziņu M.R. no kādas laika plānošanas kļūmes, ceļā izvērsās terapeitiska saruna un es viņam jautāju: pasaki man lūdzu, ko man vajadzētu dzīvē darīt? Protams, ka es naivi cerēju, ka viņš arī pateiks atbildi tiešā tekstā uz šo manas dzīves lielo jautājumu. Tā vietā, protams, viņš ņēma un iedeva metodīti. Kaut kas līdzīgs meditācijai par Ceļu, tikai reālāks. Nu un tad šodien, nevarēdama atcerēties visas dimensijas, meklēju netā "wheel of life" (un paralēli uzskrēju virsū arī dzīves plāna workbukam). Šī bija viena no labākajām vizualizācijām:



Pa lielam doma ir tāda: ir jāatzīmē, cik apmierināts tu esi ar katru no šīm dzīves jomām. Jāsaprot, ko tu katrā jomā vēlies. Jāsaprot, kas ir tās lietas, kam tu nepievērs pietiekoši daudz uzmanības, un jānosprauž sev mērķi, kā arī jāsaprot, kas ir pirmie soļi, ko spert, lai šos mērķus sasniegtu. Nu un ik pa brīdim bilde jāpārčeko, lai saprastu, vai doties pareizajā virzienā.
Nu, ķeramies tik klāt!

Mēs bijām Igaunijā. Vai tomēr Itālijā?

Vienīgais foto no manas nedēļas nogales Tallinā ir ar telefonu nofotografēta norauta Bārbijas galva, kas novietota uz miskastes. Es to neizdarīju. Tomēr šis attēls diezgan labi raksturo mūsu nedēļas nogali.

Oficiālais došanās iemesls: Light&Love noslēguma konference. Paralēlajā dienaskārtībā: plāns kārtīgi iztrakoties, lai noņemtu nedēļām un mēnešiem uzkrāto spriedzi. Mārītes komentārs par to, kā izdevās paralēlais plāns: nu jā, reāli iztusējāmies, kā vācu pensionāri.

Viss jau sākās labi. Mārīte gan bija aizmirsusi pasi, taču viņas vīrs pat saorganizēja, ka to viņai Tūjā atveda pretī (pasi gan viņai pa ceļam nepārbaudīja...). Un es Pērnavā uz piecām minūtēm satiku un saskāvu Līgu. Arī Tallinā igauņi bija mums pretī un pat ar taksi. Kas šķita smieklīgi, jo gabals no autoostas līdz viesnīcai nemaz nebija tik liels. Vakarā devāmies uz vecpilsētu, kur, kādu brīdi paklejojuši arī atradām vietu, kur apmierināt savu apetīti. Saucās "Spice" un ēdiens bija patiešām labs. Atgriežoties viesnīcā, mūsu šī vakara mežonīgākais piedzīvojums bija došanās uz viesnīcas 24. stāvu, lai no trepēm pavērotu skatu uz naksnīgo pilsētu. Atpakaļ braucām apstājoties katrā stāvā, lai pavērotu kā atšķiras vestibilu iekārtojums. Atklājām, ka dzīvojam lētajā stāvā, jo mūsu vestibilā nebija puķu. Tad visi aizgāja gulēt, bet mēs ar Mārīti devāmies uz viesnīcas bāru. Satikām tur vīru ar bībeli un izdzērām katra pa sulas kokteilim.

Nākošā dienā bija konference. Pavadīju laiku, lasot pētījumus savam MD. Smieklīgākais bija pusdienas, jo igauņi bija paņēmuši lēto variantu bez deserta. Mūsējie devās čiept saldos uz blakus konferenci, un , lai arī ēda visi, atrāvāmies mēs.
Pa to laiku neizlādētā spriedze auga un beigās es biju sabesījos uz visiem par to, ka man jādara viss un par mani vēl smejas. Vakars kļuva tikai sliktāks. Mums bija jāpārceļas uz citu viesnīcu, jo igauņi apmaksāja tikai vienu nakti. Protams, ka sākumā mēs vispār nevarējām to viesnīcu atrast. Beigās, kad tomēr atradām, izrādījās, ka viņiem nav ne jausmas, ka mēs pie viņiem esam rezervējuši istabas. Izrādās, ka booking firma, caur kuru Koļa viesnīcu rezervēja, ir kaut kādi šmaukļi. Nauda noskaitīta, bet viesnīcas nav. Nu neko, laimīgā kārtā viņiem bija vēl brīvas istabiņas, tā kā pie gultām tikām. Būtu bijis labi tajā gultā arī palikt, taču bija jādodas uz konferences afterparty. Kas bija vienkārši vakariņas (šoreiz gan ar saldo), kurās visi partneri tusējās nacionālajos pulciņos. Skaļākā mūzika skanēja tualetē, kad bija pabriesmīga.

Bet beidzot taču bija jātiek pie tā tusiņa. Devāmies meklēt vecpilsētā tusa vietu. (Pa ceļam Dacīte ieskrēja sienā).Meklējām, meklējām. Cauru nakti meklējām (nu labi, līdz diviem naktī). Tā arī neko jēdzīgu neatradām. Vecpilsēta gan bija izvandīta krustu šķērsu. Mūsu pēdas bija visur. Pa dažām ielām mēs bijām gājušas vismaz 4 reizes. Beigās, nonākušas pie atklāsmes, ka labāk būtu palikušas viesnīcā un tusējušas tur, un ka nākamreiz noteikti nepieciešams PLĀNS, devāmies uz viesnīcu gulēt.

Taču mums vēl bija vesela diena Tallinā. Vecpilsētu kaut kādu pilnīgi nenojaušamu iemeslu dēļ mums vairs acīs negribējās redzēt. Devāmies uz parku, kur mākslas muzejs. Bija auksts. Muzejā biļetes maksāja piecīti. Bija žēl un slinkums staigāt. Aizgājām paēst uz muzeja kafejnīcu. Tālākais plāns bija doties šopingā. Koļa zvanīja savam tētim, kur te kāds lielāks šopinga centrs. Viņš saka, ka pie autoostas. O, tas der, vismaz vakarā busu nenokavēsim. Līdz šopinga centram nogājām vēl kādus 5 km (un pa ceļam bija tā Bārbijas galva). Atrastais šopinga centrs izrādījās tāds pamazs un patukšs. Ber vismaz ēstuve bija laba. Tur sēdējām un ēdām. Ilgi. Un procesā Dacītei izspruka kaut kas par to, ka mēs te Itālijā. Tad nu mēs beidzot atplaukām. Jo ir taču daudz foršāk, ja šādas ne pārāk foršas lietas ar tevi notiek Itālijā, nevis Igaunijā. Iedomājoties, ka esam Itālijā, brauciens pat šķita izdevies.

par drosmi un Pikaso

Lasu Anrī Židela Pikaso biogrāfiju. Esmu tikusi līdz vietai, kur viņš satriecis sabiedrību, uzgleznojot un izstādot "Aviņonas meitenes". Pats gan viņš to nosauca par "Aviņonas priekamāju" un besījās, ka geznai pielipis meiteņu nosaukums, tas esot par saldu. Domāju, cik gan drosmīgam jābūt cilvēkam, lai nojauktu esošos kanonus un piedāvātu sabiedrībai pilnīgi kaut ko citu. Ko tā pilnīgi un galīgi nesaprot.
Te arī meitenes.



Drosmes jautājums man visai aktuāls. Vai būt drosmīgai un mainīt savu dzīvi? Vai palikt tepat drošībā, pie tā kas ir.
Iepriekšējās reizes, kad esmu izlēmusi par labu pārmaiņām, nožēlot nav nācies. Un tomēr - varbūt tā ir bēgšana no grūtībām? No otras puses, kas slikts bēgšanā no grūtībām? Dabiska vēlme saglabāt veselo saprātu un mīlēt sevi vairāk nekā iedomātu pienākumu un ideju par to, ka esi vislabākais un neaizstājamākais.

Nu re. Es zinu, ko darītu Pikaso :)
Ko darīšu es, laiks rādīs.

par ko tas liecina?

Kādreiz mans sauklis bija: I love love.
Šobrīd mani tracina cilvēki ar rozā brillēm, īpaši ja ar viņiem kopā jāstrādā - jo ļoti laimīgi cilvēki nestrādā ar tādu atdevi kā cilvēki, kas nav ļoti laimīgi (kaut gan arī nelaimīgi/ jebkādi cilvēki pārākajā emociju pakāpē neder).

Laikam es ne tikai saku, ka esmu īgna un ciniska sieviete, es patiešām tāda kļūstu :)



Bet ar manām attiecībām viss ir kārtībā :)

pārmaiņas nāk

Re kur laikam atkal būšu nobriedusi pārmaiņām savā dzīvē. Vai tiešām, to redzēsim tuvāko pāris nedēļu laikā. Tagad jāsagaida dažu iesniegto projektu rezultāti - kas apstiprināts, kas nē, lai saprastu, vai es varēšu dzīvot, kā gribētos - ar mazāk naudas, bet ar lielāku brīvību.

Esmu uzsākusi atjaunošanos sava maģistra darba rakstīšanai, kas, savukārt, nozīmē, ka nākamais gads būs akadēmisko sasniegumu gads. Esmu arī izdomājusi, ka tomēr gribu studēt doktorantūrā, bet līdz tam jau laiciņš jāpagaida.

Galvenais, cienījami jāpabeidz šis trakais gads...