Īss ieskats neformālās izglītības apmācībā

Re kur decembra vidū paspēju aizbraukt līdz Horvātijai un piedalīties apmācībā. lielākai daļai cilvēku, ar ko es kopā strādāju un nu jau arī tusēju, vārds "apmācība" izsaka ļoti daudz: smagu darbu, daudz enerģijas atdot, daudz iegūt, izmēģināt kaut ko jaunu, pārbaudīt sevi un citus, un galu galā: lieliski pavadītu laiku, daudz jaunus draugus jaunas zināšanas un metodītes (pēdējie ir domāti ar ironiju, tāds iekšējais jociņš).

Šis būs stāsts par to, kāpēc man joprojām patīk piedalīties apmācībās un kas tur ellē notiek. Šobrīd sapratu, ka man tagad vajadzētu rakstīt arī par to, kas ir neformālā izglītība un programma "Jaunatne darbībā". Bet kamōn, ja es to tagad sāktu darīt, ne es, ne tu šo stāstu nepabeigtu. Tā kā ja kas, konsultējies ar māsu gūgli!

Bet ķeroties pie lietas - vienā jaukā dienā saņēmu e-pastu no savas vecās organizācijas Horvātijā, viņiem vajagot dalībnieku no Latvijas, apmācība par tēmu citizenship and participation. Es biju tieši nokļuvusi situācijā, kad man vairāk neko citu negribējās, kā tikt prom no valsts, un tā nu es uzrakstīju viņiem, ka braucu. Es zināju, ka tur būs forši cilvēki (Balkāni, kā nekā), zināju, ko sagaidīt no treneriem - ka lai arī esmu gana pieredzējusi, pasākums būs gana augtsā līmenī, lai es atrastu izaicinājumus arī sev. Plus es zināju, ka tas notiks pilnīgā nekurienē (nepavisam ne pie jūras - šī ir lieta, ko es ikvienam saku, lai izdzēstu sapņaino skatienu acīs, kad esmu pateikusi, ka došos uz Horvātiju). Tur nav nekā, tikai ferma nekurienē ar zirgiem un saldajiem kartupeļiem. Es zināju arī to, ka būs danči un karaoke, un vairāk man neko nevajadzēja.

Protams, ka pa ceļam man gadījās vēl dažādi piedzīvojumu ar lidojumu kavēšanos, transfēriem un pazaudētu bagāžu, bet, ja godīgi - es to pat izbaudīju. Reizēm man ļoti pati ceļot vienatnē.

Bet, ja runājam par pašu apmācību, ir lietas, kas cilvēkus, kas nekad nav saskārušies ar neformālo izglītību, pirmajā reizē pārsteidz, varbūt pat šokē. Mēs spēlējam visādas dīvainas spēlītes (patiesībā tie ir uzdevumi, un katram no tiem ir noteikts mērķis), mēs sēžam aplī kā tāda sekta un runājam par savām jūtām (aplis ir tāpēc, lai visi visus redzētu un būtu vienlīdzīgi, bet runāšana par jūtām - nu tas atkarīgs no apmācības specifikas. bet arī tam ir mērķis). Pašā sākumā ir vēl tāda būtiska sadaļa kā iepazīšanās, kad mēģinām iemācīties viens otra vārdus, atkal jau spēlējot tās dumjās spēlītes, un gaidas un bažas (skat. augšējā bildē). Cilvēki, kas apmācībās piedalās bieži jau zin visu šo ierasto secību un besās, kad atkal jāraksta gaidas un bažas. Bet ja tu spēj nodefinēt jau pašā sākumā, ko tu sagaidi, izņemot "jaunus draugus, jaunas zināšanas, lieliski pavadītu laiku", tad ir skaidri zināms, ka tu no apmācības arī kaut ko iegūsi un tu esi šeit lai kaut ko reāli darītu.

Nu un tad sākas reālais darbs, kas tiem, kas pieraduši pie formālās izglītības, lekcijām un powerpointiem sākumā var šķist tāda kā ākstīšanās. Jo ir daudz grupu darbu, lomu spēļu, simulāciju, diskusiju, prāta vētru un visādu citādu metožu, kurās tev reizēm nemaz neliekas, ka tu strādā, jo tu vienkārši pārāk labi pavadi laiku. Šajā apmācībā mans izaicinājums bija būt atbalstošai un dalīties ar savām zināšanām un prasmēm, jo savā ziņā es biju eksperta lomā, ņemot vērā manu samērā lielo pieredzi neformālajā izglītībā, apmācību vadīšanā, projektu rakstīšanā, utt. Tas nebija biegli, īpaši tāpēc, ka man supportējamā bija ļoti prasīga meitene, ar tieksmi uz perfekcionismu. Kad es par to teicu galvenajai trenerei, bijušajai EVS mentorei, viņa sacīja: ko tu brīnies, tu taču esi tāda pati. Tas man bija interesants atklājums, jo man vienmēr licies, ka es vairāk pofigiste, nevis perfekcioniste esmu.


Katrai apmācībai ir sava tēma, un, lai arī mūsējā bija tik šķietami garlacīga kā "pilsonība", mēs paspējām darīt arī visādas it kā nesaistītas lietas. Viena no tām bija teātra metodes "Freeze" apgūšana. Tā ir metode, kuru var izmantot ielās, lai pievērstu uzmanību problēmai, vai organizācijai, vai "to raise awareness" par kaut ko.

Ar dažādām citām teātra metodēm mēs mācījāmies koncentrēt uzmanību, uzticēties otram un grupai, un beigu beigās arī sastingt. Pēc divām sesijām mēs spējām palikt sastinguši 3 minūtes. Un nākošajā dienā mēs to izmēģinājām pilsētā, sastingstot uz ielas, uz gājēju pārejas un lielveikalā. Tas bija iespaidīgi - 25 cilvēku grupa pēkšņi sastingst, un pāris minūtes tā arī paliek stāvot. Un protams, ka šajā dienā, tieši, kad mēs bijām pilsētā, sāka snigt. Līdz tam laiks turējās ap +10 grādiem. Pēc tam iestājās ziema.

Viens no nozīmīgākajiem pasākumiem starptautiskā apmācībā noteikti ir intercultural evening. Tas ir pasākums, kurā cilvēki dalās ar gardāko un tradicionālāko no savas valsts. Es šoreiz biju atvedusi gotiņas, Laimas šokolādes, zefīru un Melno upeņu balzāmu. Citreiz ir vests arī kvass, dzērvenes pūdercukurā, Lāču maize, kaņepju sviests, utt. Melnajam upeņu balzamam bija liela piekrišana, kamēr pudele nebija tukša, no mana galdiņa neatgāja.

Viens no iemesliem, kāpēc man patīk atgriezties Balkānos ir cilvēku mentalitāte. Kā jau vairāk uz dienvidiem, viņi ir "siltāki", viņiem komunikācijā ir svarīgi pieskārieni, kas ļoti svarīgi ir arī man, viņi ir kaislīgāki un saka, ko domā. Vēl man ļoti patīk, ka es viņiem patīku :) Un ka viņi prot mani novērtēt. Viens šitāds trips, un pašapziņa ir augšā par 150 punktiem.

Un šis būs par to, ka kurš cits sunim asti cels, ja ne pats, bet jā, šī apmācība man atkal lika saprast, ka es esmu lieliska fasilitatore (you know, there was THAT feeling in the room, pēc manis novadītās workshopa noslēguma sesijas teica mana grupas biedrene), un fantastiski protu noprezentēt pat samērā lielu sūdu (grupas darbs bija draņķīgs, rezultāts so-so, bet pēc manas prezentācijas nevienam nebija jautājumu par to, kāpēc tā, un ne citādi. Tas bija tik smieklīgi!) Jā, lai arī pa lielam šajā apmācībā mācījos "step back" un atbalstu, bija arī savi zvaigznes brīži.

Un pēdējā vakarā es tiku ne tikai pie YouthPass un sertifikāta (šajā bildē kopā ar galveno treneri Danijelu un Martinu, maķedoniešu puisi, kam es pirms gada vadīju viņa pirmo apmācību), bet arī pie savas karaokes un izdancāšanās. Nē, es neprotu dziedāt pārāk labi, bet nav nekā labāka par to, kā pēc darba nedēļas, kad esmu katru vakaru prātīgi gājusi gulēt, noraidot piedāvājumus tusēt un dzert līdz rītam (tas gan man Balkānos nepatīk, alkohola lietošana apmācībās)jo: "Ja sam stara umorna žena", dejot un dziedāt līdz rītam. Pasākumu beidzu četros no rīta, izpildījusi savu rituālo dziesmu, to, kuru dziedu vienmēr: "Volim piti".

Un atbraucot mājās pēc apmācības, es secināju to, ka tas, kā tu jūties pēc apmācības, ir gandrīz tā, it kā tu būtu iemīlējies: tu visiem stāsti par apmācību, tu rādi apmācības bildes un video, tu gaidi feisbukā vēstules un uzaicinājumus. Ir forši. Un būs arī tālāki projekti. Šodien pat man par sava projekta ideju atrakstīja mana supportējamā. Un es rakstīšu apmaiņu ar Maķedoniju.
Un tu, ja tu nekad neesi bijis/bijusi neformālās izglītības apmācībā - tu esi daudz zaudējis/usi. Bet nekad jau nav par vēlu! Lai jaunajā gadā ir daudz iespēju darīt kaut ko tik foršu kā piedalīties apmācībā! :)

Mana Īrija

Īrijā bijām pa "Haritas" lietām 18. novembra brīvdienās. Brīdī, kad īri pa īstam bija sapratuši, ka ekonomikā patiešām ir lielas ziepes. Ko lai saka - vienmēr ir patīkami saprast, ka arī citiem ir sūdi, un ka mums varbūt pat nav tie paši lielākie :) Un, ka politiķi arī citās valstīs tiek uzskatīti par stulbiem esam.
Bet par spīti krīzei, iepirkšanās joprojām tur ir lēta. Nopirkt džinsus par 10 EUR - tā tur ir realitāte. Un es to izmantoju. Pat pietrūka vietas koferī. Grāmatas gan dārgas.




Ticība Īrijā esot svarīga lieta. Tāpēc baznīca bija viens no pieturas punktiem. Tā baznīca, kurā mēs bijām, pavisam noteikti bija iesaistījusies attīstības sadarbībā (par to liecināja vairāki raksti pie ziņojuma dēļa un baznīcā izkārtie daudzie dažādo valstu karogi). Baznīca rūpējas arī par savām noklīdušajām avīm - to savukārt atklājām, izlasot pie baznīcas sludinājuma dēļa atrodošās ziņas (poļu anonīmie alkoholiķi un krīzes centrs sievietēm pēc aborta. Īrijā!!! Kur aborta nav!!!)




Vēl viena svarīga lieta, protams, ir visādas pilis. Tām gan šoreiz tikai pa perimetru apkārt pastaigāju, bet guvu atziņu, kas Latvijā esot, līdz manīm nebija atnākusi: ka reāli jau visi šāda veida kultūras pieminekļi ir okupantu celti. Un tas ar ko mēs lepojamies, visus tūristus uz turieni vedot ir ne jau mūsu kultūras mantojums, bet viņu.




Un pati svarīgākā lieta, protams, ir ēdiens. Manā kultūrizziņas procesā ēdienam un ēdiena iegūšanai (veikals/ restorāns) ir ļoti svarīga vieta. Tā kā Īrijā ir dārgi ēst ārpus mājas, pamatā izbaudījām veikala/mājās gatavota ēdiena procesu. Ēdienu var dabūt labu. Un dažādu. Es labprāt vēl kādu laiku paliktu - noprovētu no visa pa bišķim, izmēģinātu lietas, par kurām esmu dzirdējusi/lasījusi. Īrijas ietekmē pagājušajā nedēļā uzbrūvēju savu Ziemassvētku pudiņu.





Vēl es atklāju, ka Īrijā ir kalni. Pavisam noteikti lielāki par mūsējiem :) Un kalnos ganās aitas - skatīt lejāk :D




Tomēr Īrijā nepaliku. (Nemaz jau nebiju to plānojusi, bet tomēr ;) )
1) Krīze (pabalsti kļūst švakāki, tāpat minimālā alga. Turklāt dzīve tāpat nav nekāda zelta bedre - medicīna dārga, bērnudārzi arī. Mašīnām nav ziemas riepu.)
2) Dikti ātri un nesaprotami runā. Nu pie tā jau pierastu, bet vienalga - reizēm dikti jāieklausās, ko tad viņi tev cenšas iestāstīt. Bet interesanti.
3) Pārāk pieklājīgi visi. Pat man, cilvēkam, kas pēc vidējiem LV standartiem ir ļoti pieklājīgs, reizēm bija biki par daudz. It kā jau patīkami, tomēr nogurdinoši. Šeit vismaz tu zini, ja transportā/pirtī/veikalā visus nesveicināsi, visiem neatvainosies, visiem neprasīsi "Kā klājas?", tevi neuzskatīs par nepieklājīgu ārzemnieku. Drīzāk ja rīkosies otrādi, nodomās, ka dumjš. Nepieklājība jeb, precīzāk, ignorance, tomēr ir patīkami atslābinoša.
4) LV vai kādā citā valstī atklājot savu pilsonību, parasti nedomās, ka esi viesstrādnieks. Ja Īrijā pasaki, ka esi no LV, tad birka tev ir piekarināta. Un tas mani kaitina.

This is your life

5 soļi, kā iegūt dzīvi, ko vēlies

Sēžu un domāju - nez vai ir vērts maksāt 27 dolārus, lai būtu iespēja downlaudot 48 lpp. biezu The Life Plan Workbook - Plan and Live the Life You Want - in 5 Easy Steps! Gan jau ka esmu gana gudra meitene un varu izfiškot pati. Kā es līdz tam nonācu - trešdien ar Dacīti braucām uz Saldus pusi glābt mūsu draudziņu M.R. no kādas laika plānošanas kļūmes, ceļā izvērsās terapeitiska saruna un es viņam jautāju: pasaki man lūdzu, ko man vajadzētu dzīvē darīt? Protams, ka es naivi cerēju, ka viņš arī pateiks atbildi tiešā tekstā uz šo manas dzīves lielo jautājumu. Tā vietā, protams, viņš ņēma un iedeva metodīti. Kaut kas līdzīgs meditācijai par Ceļu, tikai reālāks. Nu un tad šodien, nevarēdama atcerēties visas dimensijas, meklēju netā "wheel of life" (un paralēli uzskrēju virsū arī dzīves plāna workbukam). Šī bija viena no labākajām vizualizācijām:



Pa lielam doma ir tāda: ir jāatzīmē, cik apmierināts tu esi ar katru no šīm dzīves jomām. Jāsaprot, ko tu katrā jomā vēlies. Jāsaprot, kas ir tās lietas, kam tu nepievērs pietiekoši daudz uzmanības, un jānosprauž sev mērķi, kā arī jāsaprot, kas ir pirmie soļi, ko spert, lai šos mērķus sasniegtu. Nu un ik pa brīdim bilde jāpārčeko, lai saprastu, vai doties pareizajā virzienā.
Nu, ķeramies tik klāt!

Mēs bijām Igaunijā. Vai tomēr Itālijā?

Vienīgais foto no manas nedēļas nogales Tallinā ir ar telefonu nofotografēta norauta Bārbijas galva, kas novietota uz miskastes. Es to neizdarīju. Tomēr šis attēls diezgan labi raksturo mūsu nedēļas nogali.

Oficiālais došanās iemesls: Light&Love noslēguma konference. Paralēlajā dienaskārtībā: plāns kārtīgi iztrakoties, lai noņemtu nedēļām un mēnešiem uzkrāto spriedzi. Mārītes komentārs par to, kā izdevās paralēlais plāns: nu jā, reāli iztusējāmies, kā vācu pensionāri.

Viss jau sākās labi. Mārīte gan bija aizmirsusi pasi, taču viņas vīrs pat saorganizēja, ka to viņai Tūjā atveda pretī (pasi gan viņai pa ceļam nepārbaudīja...). Un es Pērnavā uz piecām minūtēm satiku un saskāvu Līgu. Arī Tallinā igauņi bija mums pretī un pat ar taksi. Kas šķita smieklīgi, jo gabals no autoostas līdz viesnīcai nemaz nebija tik liels. Vakarā devāmies uz vecpilsētu, kur, kādu brīdi paklejojuši arī atradām vietu, kur apmierināt savu apetīti. Saucās "Spice" un ēdiens bija patiešām labs. Atgriežoties viesnīcā, mūsu šī vakara mežonīgākais piedzīvojums bija došanās uz viesnīcas 24. stāvu, lai no trepēm pavērotu skatu uz naksnīgo pilsētu. Atpakaļ braucām apstājoties katrā stāvā, lai pavērotu kā atšķiras vestibilu iekārtojums. Atklājām, ka dzīvojam lētajā stāvā, jo mūsu vestibilā nebija puķu. Tad visi aizgāja gulēt, bet mēs ar Mārīti devāmies uz viesnīcas bāru. Satikām tur vīru ar bībeli un izdzērām katra pa sulas kokteilim.

Nākošā dienā bija konference. Pavadīju laiku, lasot pētījumus savam MD. Smieklīgākais bija pusdienas, jo igauņi bija paņēmuši lēto variantu bez deserta. Mūsējie devās čiept saldos uz blakus konferenci, un , lai arī ēda visi, atrāvāmies mēs.
Pa to laiku neizlādētā spriedze auga un beigās es biju sabesījos uz visiem par to, ka man jādara viss un par mani vēl smejas. Vakars kļuva tikai sliktāks. Mums bija jāpārceļas uz citu viesnīcu, jo igauņi apmaksāja tikai vienu nakti. Protams, ka sākumā mēs vispār nevarējām to viesnīcu atrast. Beigās, kad tomēr atradām, izrādījās, ka viņiem nav ne jausmas, ka mēs pie viņiem esam rezervējuši istabas. Izrādās, ka booking firma, caur kuru Koļa viesnīcu rezervēja, ir kaut kādi šmaukļi. Nauda noskaitīta, bet viesnīcas nav. Nu neko, laimīgā kārtā viņiem bija vēl brīvas istabiņas, tā kā pie gultām tikām. Būtu bijis labi tajā gultā arī palikt, taču bija jādodas uz konferences afterparty. Kas bija vienkārši vakariņas (šoreiz gan ar saldo), kurās visi partneri tusējās nacionālajos pulciņos. Skaļākā mūzika skanēja tualetē, kad bija pabriesmīga.

Bet beidzot taču bija jātiek pie tā tusiņa. Devāmies meklēt vecpilsētā tusa vietu. (Pa ceļam Dacīte ieskrēja sienā).Meklējām, meklējām. Cauru nakti meklējām (nu labi, līdz diviem naktī). Tā arī neko jēdzīgu neatradām. Vecpilsēta gan bija izvandīta krustu šķērsu. Mūsu pēdas bija visur. Pa dažām ielām mēs bijām gājušas vismaz 4 reizes. Beigās, nonākušas pie atklāsmes, ka labāk būtu palikušas viesnīcā un tusējušas tur, un ka nākamreiz noteikti nepieciešams PLĀNS, devāmies uz viesnīcu gulēt.

Taču mums vēl bija vesela diena Tallinā. Vecpilsētu kaut kādu pilnīgi nenojaušamu iemeslu dēļ mums vairs acīs negribējās redzēt. Devāmies uz parku, kur mākslas muzejs. Bija auksts. Muzejā biļetes maksāja piecīti. Bija žēl un slinkums staigāt. Aizgājām paēst uz muzeja kafejnīcu. Tālākais plāns bija doties šopingā. Koļa zvanīja savam tētim, kur te kāds lielāks šopinga centrs. Viņš saka, ka pie autoostas. O, tas der, vismaz vakarā busu nenokavēsim. Līdz šopinga centram nogājām vēl kādus 5 km (un pa ceļam bija tā Bārbijas galva). Atrastais šopinga centrs izrādījās tāds pamazs un patukšs. Ber vismaz ēstuve bija laba. Tur sēdējām un ēdām. Ilgi. Un procesā Dacītei izspruka kaut kas par to, ka mēs te Itālijā. Tad nu mēs beidzot atplaukām. Jo ir taču daudz foršāk, ja šādas ne pārāk foršas lietas ar tevi notiek Itālijā, nevis Igaunijā. Iedomājoties, ka esam Itālijā, brauciens pat šķita izdevies.

par drosmi un Pikaso

Lasu Anrī Židela Pikaso biogrāfiju. Esmu tikusi līdz vietai, kur viņš satriecis sabiedrību, uzgleznojot un izstādot "Aviņonas meitenes". Pats gan viņš to nosauca par "Aviņonas priekamāju" un besījās, ka geznai pielipis meiteņu nosaukums, tas esot par saldu. Domāju, cik gan drosmīgam jābūt cilvēkam, lai nojauktu esošos kanonus un piedāvātu sabiedrībai pilnīgi kaut ko citu. Ko tā pilnīgi un galīgi nesaprot.
Te arī meitenes.



Drosmes jautājums man visai aktuāls. Vai būt drosmīgai un mainīt savu dzīvi? Vai palikt tepat drošībā, pie tā kas ir.
Iepriekšējās reizes, kad esmu izlēmusi par labu pārmaiņām, nožēlot nav nācies. Un tomēr - varbūt tā ir bēgšana no grūtībām? No otras puses, kas slikts bēgšanā no grūtībām? Dabiska vēlme saglabāt veselo saprātu un mīlēt sevi vairāk nekā iedomātu pienākumu un ideju par to, ka esi vislabākais un neaizstājamākais.

Nu re. Es zinu, ko darītu Pikaso :)
Ko darīšu es, laiks rādīs.

par ko tas liecina?

Kādreiz mans sauklis bija: I love love.
Šobrīd mani tracina cilvēki ar rozā brillēm, īpaši ja ar viņiem kopā jāstrādā - jo ļoti laimīgi cilvēki nestrādā ar tādu atdevi kā cilvēki, kas nav ļoti laimīgi (kaut gan arī nelaimīgi/ jebkādi cilvēki pārākajā emociju pakāpē neder).

Laikam es ne tikai saku, ka esmu īgna un ciniska sieviete, es patiešām tāda kļūstu :)



Bet ar manām attiecībām viss ir kārtībā :)

pārmaiņas nāk

Re kur laikam atkal būšu nobriedusi pārmaiņām savā dzīvē. Vai tiešām, to redzēsim tuvāko pāris nedēļu laikā. Tagad jāsagaida dažu iesniegto projektu rezultāti - kas apstiprināts, kas nē, lai saprastu, vai es varēšu dzīvot, kā gribētos - ar mazāk naudas, bet ar lielāku brīvību.

Esmu uzsākusi atjaunošanos sava maģistra darba rakstīšanai, kas, savukārt, nozīmē, ka nākamais gads būs akadēmisko sasniegumu gads. Esmu arī izdomājusi, ka tomēr gribu studēt doktorantūrā, bet līdz tam jau laiciņš jāpagaida.

Galvenais, cienījami jāpabeidz šis trakais gads...

to be awesome

Nupat, dušā esot domāju - nez cik ilgi jāgaida, kad tehnoloģijas būs attīstījušās tik tālu, ka mana domu plūsma, attiecīga signāla iespaidā, nokļūs pa taisno manā blogā. Ieraksti gan jau būs biežāki un pasaule tiks piesārņota ar vēl vairāk liekas informācijas :) Tad arī te jau droši vien būtu tapis ieraksts par piedzīvojumiem LU SZF pēcvēlēšanu diskusijā un par to kā es vīlos Stendzeniekā. Un par piedzīvojumiem Latvijas Jaunatnes politikas forumā un to, kā es ik pa brīdim turpinu vilties tajā jomā, kurā es strādāju. Un vēl es droši vien būtu izgāzusi visādas dusmas, šīs pašas vilšanās un visādas citādas negatīvas emocijas (skat.iepriekšējo ierakstu) un daudz, daudz nevienam nepieciešamas info par maniem kārtējiem jēgas meklējumiem.
Varbūt vnk jāatzīst, ka jēgas nav. Nekur. Un viss. Jādzīvo nost.

Turpinot par bezjēgu - diezgan ilgi mana regulāra dzīves daļa ir visvisādi seriāļi. Nu un tad es pagājušajā nedēļā saviem Zieda jauniešiem un saviem Zieda draudziņiem, bet ārpus Zieda, uzdevu jautājumu: ja tu varētu būtu kāda seriāla varonis, kas tu būtu, un kāpēc? Šo jautājumu es, protams, uzdevu tāpēc, ka dikti gribējās padalīties ar savu ģeniālo atbildi.
Es būtu Bārnijs no "How I Met Your Mother". Vot tā.
Un kāpēc?



Tāpēc :)
Vispār jau gribēju vēl kaut ko rakstīt, bet sāku skatīties video iekš youtubes un aizrāvos. Te nu ir.

10.10.10 jeb maģiskās kāzas Molā

Vēlēšanas pagājušas, Vienotība it kā uzvarēja.
Ir rudens, sešos jau paliek tumšs, un tas man reāli besī.
Man kājās vilnas zeķes, šodien visu dienu slaistos un guļu, un neko negribas mazāk kā domāt par to, ka šodien ir svētdiena un tūlīt visu nedēļu būs jāstrādā: jārunā ar cilvēkiem, jādomā, jāatbild uz e-pastiem, jāiekļaujas, jābūt jaukai un jādara citas lietas, kas šobrīd liekas pilnīgi bezjēdzīgas. Paldies par diagnozi, nē, man nav depresija. Es tikai meklēju jēgu un nevaru viņu nekur atrast.
I need some serious system configuration.
And inspiration.
To gain some satisfaction.

You are what you watch.
So this is me now.

Līga saka, tas esot slimi :) Mēs ar Uldi tā nedomājam.

Politiskās piezīmes

Šodien projekta "Pirmā reize" ietvaros dodos uz Valmieru, piedalīties Vēlēšanu reformu biedrības rīkotā diskusijā.
Te manas piezīmes no pagājušās nedēļas LNT Līderu debatēm.

7.septembrī Valmierā notika LNT rīkotās kārtējās Līderu debates. Arī mēs, „Pirmās reizes” jaunieši devāmies paskatīties, kā tas notiek.

Debatēs piedalījās kandidāti no sešām partijām, kas startē Vidzemes sarakstā ar 1. kārtas numuru un šobrīd visticamāk varētu iekļūt Saeimā. Partiju PCTVL pārstāvēja Olaines domes deputāts Andris Tolmačovs, apvienību „Vienotība” premjers Valdis Dombrovskis, partiju „Saskaņas centrs” saslimušā pirmā numura Ivana Klementjeva vietā pārstāvēja trešais numurs Jānis Ādamsons, Zaļo un Zemnieku savienību pašreizējais Zemkopības ministrs Jānis Dūklavs, Nacionālo apvienību "Visu Latvijai!"-"Tēvzemei un Brīvībai/LNNK" – partijas „Visu Latvijai” līderis Raivis Dzintars, bet partiju apvienību „Par labu Latviju” – bijušais prezidents Guntis Ulmanis.

Debates notika Valmieras Drāmas teātrī un sanākuši bija pārsteidzoši daudz cilvēku, jau pusstundu pirms tiešraides sākuma zāle bija gandrīz pilna. Publikā redzējām gan Vidzemes pašvaldību vadītājus, gan skolu direktorus un skolotājus, gan citus Vidzemes inteliģences pārstāvjus.

Gan mēs, gan vairāki citi skatītāji bijām vīlušies debašu formātā – izrādījās, ka kandidātiem uzdod tikai jau iesūtītos jautājumus (un protams, arī ne visus) un pēc tam viņi uzdod jautājumus viens otram – skatītāji jautājumus uzdot nevarēja. No publikas puses neapmierinātību izpelnījās arī sākotnējais LNT pārstāves ieteikums netrokšņot un savu neapmierinātību ar kandidātu teikto skaļi neizteikt, citādi neko nevarēs dzirdēt. Godīgi sakot, īsti nesapratām, kādēļ tad skatītāji vajadzīgi un kādēļ raidījumu nevar filmēt tāpat studijā – jo skatītāji tāpat bija tikai fons.
Brīžos, kad zālē pēc kāda no kandidātu teiktā atskanēja aplausi arī apmēram varēja nojaust spēku samērus – visvairāk līdzjutējus sev bija sagādājusi "Visu Latvijai!"-"Tēvzemei un Brīvībai/LNNK", ZZS un „Par Labu Latviju” aplaudēja paši partiju biedri, bet PCTVL kandidātam līdzi juta vien trīs vīriņi, kas sēdēja mums blakus.

Par debašu dalībniekiem:
• Vislabāko iespaidu par sevi atstāja Raivis Dzintars. Viņš runāja pārliecinoši, tautai saprotamā valodā, ievēroja laika limitu. Varēja just to, ka viņam ir politologa izglītība, ko viņš pats arī uzsvēra, turklāt, labas publiskās runas un debašu prasmes. Labākais citāts paar jauniem cilvēkiem politikā: „Jauns kumeļš par labu zirgu var izaugt, vecs ēzelis vairs nē...”
• Valdis Dombrovskis, savukārt, runājot pārāk daudz izmantoja dažādus neizprotamus skaitļus un minēja tādus jēdzienus kā „fiskālā budžeta konsolidācija”, „vidus termiņa izvērtēšana” utt., kas gana saprotami ir valsts ierēdņiem, bet vēlētāju parasto tikai samulsina. Taču pāris reizes, kad kāds no pretiniekiem viņu sadusmoja, izrādījās, ka mūsu premjers prot arī dusmoties un veikli „atsist” vārdiskos uzbrukumus.
• Guntis Ulmanis pārāk spilgtu iespaidu neatstāja. Centās „izbraukt” uz bijušā prezidenta harizmas rēķina, to, ka viņa laikā izvesta palikusī PSRS armija. Solīja tādas neiespējamas lietas kā 180 latu lielu neapliekamo minimumu (šobrīd tas ir 35 lati) un elektroniskās grāmatas visiem skolēniem. Citāts par to, cik šīs grāmatas varētu izmaksāt: „Nav rēķināts, bet ir iespējams!”
• Andris Tolmačovs bija vājākais runātājs no visiem, iespējams tāpēc, ka traucēja valodas barjera. Tomēr visu cieņu, latviski, lai arī ar akcentu un reizēm pārsakoties viņš runāja visu laiku. Atbalstīja V.Dombrovska šī brīža taupības politiku, taču ik pa brīdim uzbruka J.Ādamsonam, iespējams tādēļ, ka abas partijas cīnās par balsīm no apmēram vienas mērķauditorijas.
• Jānis Ādamsons – uzbruka visiem pēc kārtas, īsti nepārliecināja. Tā kā Ādamsons ir politikā ilgi un demagoģiju labi pieprot, interesantāk būtu bijis redzēt īsto pirmo numuru – Ivanu Klementjevu.
• Jānis Dūklavs - runāja ļoti nosvērti, pārliecinoši, taču reizēm lasīja no lapas, kas nešķita pārliecinoši un šim debašu formātam atbilstoši. Savu mērķauditoriju – lauksaimniekus un zemniekus, mazos lauku uzņēmējus, varbūt pārliecināja. Lai gan īsti neko nepateica.

Atvaļinājuma piezīmes II

Šodien ir pēdējā atvaļinājuma diena. Līst tā, it kā būtu sākušies grēku plūdi. Varbūt ir ar. Debesis raud par to, ka Pujāts vairs nav amatā (jā, kā tad :D).
Bija doma iet sēnēs, bet tā kā tik traki līst, kaut kad pēcpusdienā aiziešu tikai uz tuvo sēņu audzi. Varbūt tur kas labs atrodas.

Lielais šo nedēļu notikums, protams, bija trips uz Igauniju. Plāns sekojošs: mēs seši cilvēki ar sešiem riteņiem un divām mašīnām (no kurām viena ir kravas busiņš) dodamies virzienā Otepe (jo bija dzirdēts, ka tur smuki un labas takas riteņbraucējiem) un tad domājam, ko darīt. Plānots bija, ka startējam piektdienas rītā uz Priekuļiem, kur savācam Mārīti un Egdaru un tad dodamies uz Eesti zemi. Plāns nedaudz mainījās, jo uz Priekuļiem aizstartējām jau ceturtdienas vakarā: ieiet pirtī un nosvinēt Mārītes izbijušo dz.d. Protams, kad visi beidzot bijām nokļuvuši Priekuļos, atklājās, ka mums četriem (man, Uldim, Dacei un Koļam) nav līdzi pases. Nu neko, nolēmām riskēt.

No Priekuļiem startējām piektdien pēcpusdienā, kad beigās busā bija sakrauta visa iedzīve (riteņi, teltis, guļammaisi, paklājiņi, ēdiens, dārza krēsli, gāzes plītiņa, vienreiz lietojamais grils un vēl un vēl). Protams, tāpat jau atklājās, ka kaut kas bija aizmirsies. No Priekuļiem devāmies Valmieras virzienā, kur mūsu plāns bija paēst pusdienas Čilī picā, sastādīt sarakstu ar vajadzīgo pārtiku un to visu Maximā sapirkt. Čilī picā mums bija gadījies pagalam apjucis viesmīlis - viss notika dikti lēni un tad bija sajaukts pasūtījums, tad nebija atnestas karotes - apkalpošana diezgan nerullēja. Lai arī jokojam par igauņu lēnumu, nākamajās dienās pārliecinājāmies, ka "lēnie" igauņi restorānos visu izdarīja apmēram trīs reiz ātrāk nekā šis mūsu Čili picas puisis.

Beigu beigās no Valmieras virzienā uz Valku devāmies ap puspieciem pēcpusdienā. Mūsu stratēģija attiecībā uz "mums nav pases" problēmu bija sekojoša - Mārīte ar Edgaru, kam ir pases, brauc pa priekšu ar busu, mēs savā bezpasnieku mašīnā no aizmugures. Un tā arī bija - pārdesmit km aiz Igaunijas robežas kādā krustojumā stāvēja policija/robežsardze. Mārīte ar Edgaru apstājās, mēs pašāvāmies krustojumam garām un noslēpāmies sānu celiņā. Šiem bija buss ar suņiem pārmeklēts - vai neved narkotikas, kā arī pārbaudīta degviela - vai nebrauc ar subsidēto lauksaimniecības degvielu. Protams, nelielu piezīmi izraisīja arī tas, ka busā atradās 6 riteņi. Tā nu mēs, laimīgi Igaunijā tikuši, devāmies tālāk, naktsmājas meklēt. Aizbraucām līdz Otepei, izblandījāmies gar Pühajärve ezeriņu, un beigās satikām vienu igauņu onku, kas mums patiešām fantastiskā krievu valodā (dievinu kā igauņi krieviski runā) pastāstīja, ka vajagot braukt uz tādu Kääriku. Maršruta izklāstījums esot bijis apmēram tāds (tulkojumā, protams): tur būs tāds liels ceļš, brauciet taisni, tad būs ass pagrieziens par deviņdesmit grādiem, jūs noteikti viņu redzēsiet, bet tur noteikti nebrauciet! Tad brauciet tālāk, tur būs tāds krustojums, kur var nogriezties pa kreisi, bet tur arī noteikti nebrauciet, jo tur aizbrauksiet atpakaļ uz Latviju! Nu apmēram tā.

Tā nu griezāmies atpakaļ un braucām uz Kääriku. Tur izrādījās ļoti jauks ezeriņš, sporta bāze un viesnīca, un pie viena arī telts vietas. Par vienu telts vietu bija jāmaksā 50 igauņu naudiņas, par ugunskura vietu un malku - 300 igauņu naudiņas. Vakars nāca virsū tā kā nolēmām arī tur palikt. Beigās nakšņojām tur visas divas naktis. Vakarā, protams, tradicionālās tūristu izklaides - kartupeļu cepšana ugunskurā, desiņu cepšana, pārēšanās un jaunā lieliskā spēle "Vai esi gudrāks par 5klasnieku", kuru uzdāvinājām Mārītei dzimumdienā. Es biju gudrāka par 5klasnieku :)


Nākošajā rītā mēs ar Uldi pamodāmies jau 7os, kad teltī kļuva karsts. Devāmies uz ezeru nopeldēties un tad gaidījām, kad pamodīsies pārējie. Pēc uz gāzes plītiņas uzvārītās piparmētru tējas un bagātīgām brokastīm ap kādiem desmitiem, vienpadsmitiem, bijām gatavi doties ceļā. Teltis atstājām uzceltas, visu vērtīgo salikām busā, lecām mugurā saviem dzelzs kumeļiem un devāmies atkal Otepes virzienā. Te nu visu cieņu igauņiem - riteņbraucēju celiņi viņiem tiešām labi. Visur marķēti, šis pa kuru braucām, arī atdalīts no ceļa, tā kā mašīnas vai gājēji netraucēja. Brīžiem tikai sastapām biatlonistus, kas trenējās ar savām vasaras slēpītēm (un viena pat ar aizmugurē piesietu riepu - Mārītes komentārs: laikam iepriekšējā treniņā sūdzējās, ka pa vieglu...) un citus riteņbraucējus. Draudzīga tauta tie igauņi: pretīm braucošie sasveicinājās un izteica dažādus komentārus, diemžēl tikai igauniski. A mes nevaram saprast, kādā mēlē atbildēt: it kā krieviski nedrīkst, tas mums gadu gaitā mācīts, a angliski kaut kā stulbi, domās mēs no nez kurienes. Maršruts no Kääriku līdz Otepei tāds patīkami kalnains - brīžiem sevi jāpiespiež pamīties, bet tad atkal nobrauciens no kalna dikti patīkams. Braucienu noslēdzām pie Pühajärve ezeriņa, atradām vietu, kur bijis Dalailama un brīdi pavaļojāmies Zilā karoga pludmalē - ļoti skaista un sakopta, pat blakus peldošās pīles netraucē sakoptības iespaidam. Un tad jau sāka gribēties ēst. Braucām uz Otepi, atradām tūrisma infoemācijas centru (blaukus Maximai un autoostai)un tie mums ieteica pāris ēstuves. Devāmies uz tuvāko. Viņiem laikam topā ir tāda sistēma - izvēlies, pasūti pie bāra, samaksā un gaidi, kad atnesīs. Bija ātri, efektīvi un ļoti garšīgi. Mana pasta ar kaltētiem tomātiem un gaļas gabaliņiem - vienkārši fantastiski. Taču, kamēr ēdām, sāka līt. Un tad vajadzēja gaidīt, lai pārstāj līt. Kamēr gaidījām, gandrīz vēlreiz sagribējās ēst.

Atpakaļ braucām cauri peļķēm pa citu ceļu - to pašu, pa kuru mēs iepriekšējā dienā naktsmājas meklējām. Plāns bija pa ceļam apstāties vietējā veikalā un iepirkt vakaram vajadzīgo paiku. Veikals riktīgi atgādināja padomju laikus, tikai pilnākiem plauktiem. Tomēr karstums tur bija nenormāls, tāpēc tomēr neko nenopirkām. Pie veikala dirnošie vīrieši ar divlitrīgajiem aliem un pagalmā ap bembi ar skaļu mūziku un neiztrūkstošo alkoholu tusējošie jaunieši bija tādi paši kā Latvijā. Tas nekas, ka viņiem gandrīz eiro un labāki riteņbraucēju celiņi. Lauku realitāte tieši tāda pati.

Uz veikalu beigās nolēmām, ka aizbrauksim ar mašīnu. Vēlreiz līdz Otepei. Vakarā pokers un atkal "Vai gribi būt gudrāks...". Pokera banku sadala Koļa un Dacīte. Par 5klasnieku atkal izrādos gudrāka es. Uldis ir saaukstējies, naktī klepo un slāpst. Atstājam pa daļai vaļā telts durvis, lai varētu paelpot. Tādēļ arī nākamajā rītā guļam ilgāk - gandrīz līdz deviņiem.

Šīs dienas plāns ir doties uz lielo ezeru - Võrtsjärv un tur meklēt naktsmājas. Pa ceļam uznāk negaiss, pamalēs zibeņo. Ezers mūs pieviļ, lai arī mūsu karte rāda, ka pie ezera jābūt samērā daudziem kempingiem, neatrodam nevienu gana mājīgu, kur gribētos palikt. Taču atkal gribas ēst, tāpēc dodamies tālāk uz Vīlandi. Atkal ir nomācies un līņā, bet laicīgi atrodam ļoti jauku bāru, kurā izbaudām kārtējās lieliskās pusdienas.

Palēnām sāk rasties doma, ka varbūt jādodas atpakaļ uz mājām. Tas gan skan nedaudz lūzerīgi, taču visnotaļ prātīgi, ņemot vērā to, ka līņā, ir jau četri, bet mums vēl nav zināms, kur nakšņosim. Vēl uzkāpjam kādā putnu vērotāju tornī un tad pieņemam gala lēmumu - dodamies atpakaļ uz Priekuļiem un ejam pirtī. Atpakaļ nolemjam braukt caur Rūjienu, un tur mums TomToms sagādā pārsteigumu - pēc prasības par īsāko ceļu ieved mūs riktīgā lauku ceļā - apkārt pļava, tad mežs, liekas, ka ceļš tūlīt beigsies. Ar pazudušu izpūtēju, bet citādi laimīgi dodamies uz mājām.

P.S. Trips uz mums diviem cilvēkiem (benzīns, ēdiens, naktsmītne un ugunskura vieta) izmaksāja ap 40 Ls.

Atvaļinājuma piezīmes

Eh, jau augusts. Kļūst tumšāks, vēsāks un pat negribas ticēt, ka šī vasara reiz arī beigsies. Pat negribas pieļaut tādu iespējamību. Lai arī svīst, nevar paelpot un ir traki, traki karsti, man tīk labāk nekā auksts un slapjš.

Izbaudu sava atvaļinājuma otras divas nedēļas. Ieteikums nākotnei, ja gribas atstāt iespaidu par sevi kā nenormālo darbaholiķi: neņemt atvaļinājumu katras 2 nedēļas tikai ar 3 nedēļu pārtraukumu. Nepārtraukti saņemu komentārus par to, ka tev atkal atvaļinājums? Tu tak visu laiku atvaļinājumā! :D Pierādi nu, ka tās 3 nedēļas pa starpu es strādāju kā zirgs :)

Anyway - atvaļinājumā būt ir grūti. Sevišķi, ja nav nekāda plāna (turpmākajai nedēļai gan plāns ir! Bet par to vēlāk). Sestdien bija plāns - no rīta vēl biju Rīgā, devāmies uz Depo pēc grīdas krāsas, izcepu unikālo kabaču kūku un pēc tam braucu uz Vaidavu.
Svētdien par plānu parūpējās Solveiga, aizvedot mani uz Ninieri, kur pavadījās puse dienas. Vēlāk bija negaiss un bija jāiet gulēt, tā kā viss kārtībā. Pirmdien braucu uz Valmieru tikties ar jauniešiem - pa pusei darbs, tā kā viss kārtībā. Turklāt visu laiku saņēmu uzmanības pierādījumus draugiem.lv, facebook un telefonā savas vārda dienas sakarā, kas palīdzēja labi justies. (Starp citu - sen nebiju saņēmusi svētkos tik daudz sveicienu uz telefonu. Kā vecajos laikos bez draugiem.lv. Dikti patīkami, jutos īpaša).

Vakar bija krīzes diena. Nebija īsti plāna, gandrīz vai pieķēros MD rakstīšanai, taču krēsls bija par zemu, galds par augstu... Izdarīju dažas reālas lietas kā aplaistīju siltumnīcu un atbrīvojām ar māsu no pastkastes divas ķirzakas, kas nez kā tur bija nonākušas, stundiņu pasauļojos, un pārējo dienu vazājos apkārt kā pilnīgi nepieņemta. Čekoju twiteri ik pēc padsmit minūtēm. Pabeidzu lasīt S.Rušdi "Florences burvi". Izlasīju "Ir". Čekoju draugus un facebook un tvnet, bet visur totāla garlaicība. Un protams, paralēli tam es visu laiku kaut ko riju. Man ir reālas problēmas ar ēdienu kā stresa noņēmēju. Bet diena pagāja.

Šodien ir līdzīgi. Vienīgais, ka pēcpusdienā ir jābrauc uz Rīgu, tas kaut kā palīdz sastrukturēt laiku un uzvedību. Piektdien dodamies tripā uz Igauniju - tas ilgi plānotā Latgales tripa vietā. Kurā brīdī Latgale pārtapa par Igauniju, točna nesaprotu, bet tas notika Saulkrastu pasākuma laikā.

Šeit kabaču kūkas recepte. Atšķirība vien tā, ka neņēmu tik daudz eļļas - man bija tikai kāda pusglāze un cukura - man bija aptuveni pusotra glāze. Valriekstu vietā sablenderēju lazdu riekstus un arī sodu neliku. Un nejaucu visu divās bļodās, bet uzreiz visu kopā. Sanāca laba un daudz - nedaudz pēc burkānu kūkas.

Eiropas kultūras iela

Tas nu ir padarīts. Festivāls pagājis. Jūtos atvieglota un pat lepna. Te nedaudz no festivāla atklāšanas izrādes, itāļu eksperimentālā teātra grupa "AtelierchuncheoN" sadarbībā ar Valmieras jauniešiem.

sāku briest vēlēšanām

Twitera un Rīgas Laika intervijas ar "Vienotības" kampaņas taisītāju Ščipinski iespaidota sāku domāt par vēlēšanām. Tālu jau, bet jāsāk domāt, kas no šiem sliktajiem variantiem būtu mērenākais. Pēc manas pārliecības būtu jābalso par kreisajiem, bet tas tātad nozīmētu balsot par krieviem, kas kā esmu dzirdējusi esot slikti, ļoti slikti. Viņi mūs pārdošot Maskavai viens un divi. Par Labu Latviju noteikti nē, Šķēle un Šlesers mani diez kā neaizrauj. Bet mājas lapa viņiem laba, aizrāvušies ar visām iespējamām sociālajām tehnoloģijām. Man gan kaut ko spilgtāku prasītos. Pārāk jau neitrāli. Vienotības lapa arī neatpaliek, mazāk sociālo tehnoloģiju, bet izvietojums gandrīz tāds pats. Nekas baigi interesants. Pēdējai partijai ideja laba, bet nu tas izpildījums, nu tā...Moš Vienotība ir tas mazākais ļaunums?

Ir jūlijs

Un - ai, ai, ai. Ir dikti karsti. Labā ziņa ir tā, ka man ir atvaļinājums, vismaz no PZ. Kas nozīmē, ka man nav jāatrodas lielajā asfalta metropolē, kas, varu saderēt, šobrīd vēl vairāk smird pēc urīna nekā jebkad.

Tā vietā es guļu, ēdu, lasu, guļu, reizēm kaut ko padaru "Haritas" labā un turpinu gulēt. Ak jā, cenšos divreiz dienā samērcēt savas miesas Vaidavas ezera ūdenī.

Bet sestdien mēs bijām Cēsīs. Izlasījām, ka būs tur zemeņu festivāls, lecām riteņiem mugurā un šāvām prom. Protams, zemeņu festrivāls izrādījās viens vienīgs čalis, kas tirgoja zemenes par Ls 2.00 - 2.20. Mēs vēl aizvilkāmies līdz tirgum īstajam cenas salīdzināt un beigās nopirkām no tā paša puiša 4kg. Kas protams, nebija tas prātīgākais, ņemot vērā, ka zemenēm bija jāiztur 15km riteņa mugurā pa zemes ceļu. Bet vasaras garša tomēr pamatīga :) Vēl izklaiņojāmies pa pils parku, izciemojāmies pie Annas tantes un Selgas. (OMG - es esmu resna, man vairs neder Selgas drēbes!!!). Karsts bija nenormāli tomēr mēs noteikti jutāmies labāk nekā tie saulesbrāļi, kas iepriekšējā dienā bija tusējuši Fonofestā un nu vazāja savas pohainās miesas pa Cēsīm mēģinot kaut kur rast veldzi.

Mazs ieskats Cēsu vasaras burvībā:


Mēs un dīķis



Gulbji Pils parkā



Mēs un pils



Melnie gulbji ar mazuļiem Maija parkā


Vēl par karstumu runājot: manā istabā otrajā stāvā šodien ap 12iem bija +32 grādi. Bet labums no privātās mājas pavisam noteikti ir tāds, ka var rotēt pretēji saules atrašanās vietai, meklējot vēsāko vietu.

Gribas kaut kur aizbraukt. Varbūt jāizdara kaut kas jēdzīgs, lai to izdarītu un padarītu šī trakā gada otru pusi patīkamāku :)

Nespēju izdomāt, ko lai taisa vakariņās. Tā kā man tipa diēta, varbūt netaisīt neko? Bet gribas. Vajadzētu aiziet uz veikalu pēc piena manai ikrīta auzu pārslu biezputrai, bet bail, ka noraušos uz gumijlācīšiem :D

Kārtojot Valmieras dzīvokli, atradu "ceļa" apmācības blociņu. Tā kā man tagad daudz dažādu blociņu, izdomāju, ka jāmēģina viņi visi pierakstīt pilni. Protams, ka šajā blociņā ir arī slavenais ceļa citāts:

Taisns un pazīstams ceļš ir vieglāks, bet ne tik izaicinošs un atklāsmju pilns kā nepazīstams, līkloču un šķēršļu pilns ceļš. Bīstamā- sarežģītā ceļā būs zilumi, skrambas un pārdzīvojumi, taču cik milzīgs būs gandarījums, kad būsiet sava "bīstamā" ceļa galā.

Un tagad Tu, kas šo izlasīji, izej ārā un nenāc atpakaļ, kamēr nav pagājusi stunda. Un padomā par saviem ceļiem un ceļu izvēlēm. :)

vasaras drupačas

Jau jūnijs, nākamnedēļ Jāņi. Jasmīni jau zied, izskatās, ka Jāņu vainagiem būs gaužām švaks izejmateriāls, ja viss būs noziedējis. Laiks gan diezgan pretīgs. Auksts, vējš un lietus. Kārtējais sūdalaiks.

Es ilgojos pēc vasaras brīvlaika. Gribas to bezrūpīgo sajūtu, kad nav jādomā ne par ko, vari darīt ko gribi, gulēt cik ilgi gribi, baudīt vēlos vakarus un dabu, utt. Bet gan jau cerams, ka atvaļinājumā... Vismaz daļā atvaļinājuma. Man gan atvaļinājuma datumi ir pārcēlušies 3 reizes, rīt droši vien pārcelsies vēlreiz. Par daudz fleksibilitātes un par maz stabilitātes.

Dažas labas ziņas:
x Nu jau gandrīz puse no šī "trakā" gada ir nolauzta. Redzēs, kāda būs otra puse.
x 4. jūnijs bija jauks pasākums. Sajutos kā izlaidumā.
x Pērnava ir mana "runaway from reality" vieta. Līga - viens no tiem lieliskākajiem cilvēkiem ar ko var dzīt haļavu, jokot riktīgi pa melno un zināt, ka sapratīs. Toties igauņu melnās trubas nerullē. Un neejiet uz Terviis Paradiis - viņiem nav iespēja sniegt medicīnisko palīdzību traumas gadījumā.
x Reizēm impulsivitāte rullē - pēc aptuveni sešu gadu pārtraukuma braucu pie auto stūres, adrenalīns ļoti labs. Pēc tam super vakars ar Koļu, Dacīti, vīnu un odiem.
x Viena daļa no tiem projektiem, ko esam uzrakstījuši priekš "Haritas" ir apstiprināti. Laba sajūta, ka tā rakstīšana nav bijusi tikai rakstīšanas pēc. Tagad ja vien vēl varētu dabūt naudiņu Eiropas ielai un laimīgi tikt ar to pasākumu galā, liela raize būs no pleciem nost. 25. jūlijs būs patīkama diena.
x Sestdien 8 mani kursa biedri aizstāvēja maģistra darbus. Starp viņiem nebiju es, esmu atlikusi šō plānu nākamajam gadam, kad, cerams, būs vairāk laika. Bet tas man netraucēs šopiektdien dejot viņu izlaidumā :)
x Pārvākšanās uz Rīgu tiks noslēgta līdz 1. jūlijam. Hmmm... Joprojām divējādas sajūtas par šo.

jau plaukst ceriņi

Ievas jau būs noziedējušas.
Plaukst ceriņi.
Un man nepatīk, ka es to pamanu tikai garām ejot, ka šogad man nav bijis vāzē ievziedu (cerams, ka tikšu vismaz pie ceriņiem).
Dzīves temps ir nenormāls, bet laikam jau nevar gribēt gan pelnīt naudu, gan paspēt paostīt ievas.

Šodien biju šopingā. Pilnīgi netipiski sev nopirku kurpes vasarai nevis pēc ērtības, bet pēc smukuma. (nu labi, iespējams, ka mani ietekmēja tas, ka manis noskatītās ērtās kurpes izvēlējās sieviete pēc piecdesmit, kam vajadzēja kaut ko ērtu, braucot ciemos pie meitas uz Dāniju...)

looking for new plan for life

Kārtējā iedvesma tam - viens no visu laiku lieliskākajiem komandējumiem uz Zviedriju.

un skrējiens turpinās

Pēc lielās Ratnieku apmācības, kur vienlaikus tika apmācītas 4 grupas (kopā 60 jaunieši), likās jau ka būs miers. Varēs atvilkt elpu.
Bet protams, kas tev to deva. Šobrīd noris pieteikšanās vēl vienai apmācībai studentiem, kas notiks nākošajā nedēļas nogalē un pēc tam maija sākuma brīvdienās vēl 3 dienas.
Vēl RD ir apstiprinājusi mūsu projektu, kas ideoloģiski protams ir ļoti jauki, taču tas nozīmē atkal vairāk darba.

Un es varu teikt, ka es negribu, cik skaļi vien iespējams, tāpat cilvēki dzird tikai to, ko viņi grib sadzirdēt.

Es esmu nogurusi.

Saules stariņš ir jaunais dzīvoklis (jēē!) un brauciens uz Zviedriju maijā.
Un tas, ka kaut kad, tālu, tālu augustā būs atvaļinājums...

Priecīgas Lieldienas!

Nu re, te nu šis ir. Pavasaris, plūdi un Lieldienas.
Pārsteidzošā kārtā es pat esmu līdz šim brīdim izdzīvojusi :D Veselas četras brīvas dienas.

Mums bija nenormāli "jautrs" piedzīvojums, lai tiktu līdz mājām. bezjēdzības kalngals. Tātad, ir piektdiena, kas skaitās svētku diena un mēs esam nolēmuši doties ar busu 15:10 no Valmieras mājās uz Vaidavu. Lai noprecizētu, cikos tieši ir buss, nolemju paskatīties 1188.lv. Tavu pārsteigumu, jo 1188 saka, ka tāda busa šajā dienā nav, esot tikai 15:35 caur Vārnām un Rubeni, kas iet kādu stundu un maksā attiecīgi dārgāk. Ok, zvanu mammai. Mamma saka, lai drošības pēc tomēr ejam uz autoostu uz 15:10. Nolemju vēl paskatīties VTU mājas lapā. Tur vispār neko nevar saprast. Nu labi, drošības pēc jāuzzvana tomēr uz autoostu. Zvans maksā 0.36 santīmi, autoosta saka, ka 15:10 autobuss kursē.
Labi, sataisamies un ejam uz busu 15:10. Ejam uz pieturu, kas pir kultūras nama. Bet še tev, izrādās, ka pilsētā ir kaut kādi unikālie transporta pārgrozījumi un tā pietura ir slēgta. Kaut kāda pietura ir atvērusies perpendikulārajā ielā pie stāvlaukuma. Ejam tur gaidīt. Bet protams, tā nav īstā. Autobuss garām pa Rīgas ielu un mēs paliekam muļķos. Nu ko darīt. Ejam uz autoostu ar cerību, ka varbūt 15:35 tas buss iet. Bet protams, ka viņš neiet.
Es esmu nenormāli dusmīga un solu nošaut visus, kas samainījuši pieturas un izgudrojuši šo stulbo transporta shēmu.
Beigās braucam ar taksi (VTU taksi, sasodītais VTU monopols!) un ceļš izmaksā Ls 7.85.
Man liekas, ka VTU vajadzētu man piešķirt kaut kādu īpašo pastāvīgā klienta atlaidi.

...

Šodien biju aizvedusies tik tālu, ka autobusā MP3 uzgriezu Latvijas Radio 2.
Labi, ka Juglā iekāpa Ansis un izglāba mani.

8. marts

Šis ir 8. marts šodien, Līgatnē.





Salīdzinājumam dažas bildes no Padovas/Padujas Itēlijā, kur biju pagājušajā nedēļas nogalē.











Nu ko tur daudz. Vajag pavasari :)

7. marts

Marts. Pavasara vēl nav. Un laikam arī tik drīz nebūs. Labā ziņa - vismaz ir gaišāks no rītiem un vakaros. Bet tāpat sniegs un palaikam arī -10.
Šī ir mana pēdējā brīvā nedēļas nogale martā. Pārējās 3 - apmācības. Plus vēl dalībnieku atlase un programmas stādīšana "Citas skolas" apmācībai, "Haritas" projekts un pa vidu arī maģistra darbs. Ja nesajukšu vai neuzkāršos, būs labi.

Noskatījos "Dorian Gray". Patika. Tiešām laba literāra darba ekranizācija + aktieris, kas tēlo Dorianu patiešām glīts, kā arī ļoti labs pārējais aktieru ansamblis.

1. februāris - drīz būs pavsaris!

Jā, tikai jāiztur februāris, un cerams, ka pavasaris kaut kad nolems parādīties. Šodien gan tā neliekas. Šodien ir sniega diena, diena, kad visnepateicīgākais amats pasaulē ir būr sētniecei/kam.

Vīkends pagāja SIF atskaišu un YiA projekta zīmē. YiA pabeidzu, nosūtīju e-pastā un iemetu pastā ierakstītā vēstulē. Cerams, ka viss būs kārtībā. Man visu laiku bija sajūta, ka es lieliski pārzinu programmu, bet kad sāku rakstīt, tad pēkšņi sākās visādi gļuki.

Par gļukiem runājot, šovakar vēl vajadzētu pasēdēt pie mūsu lieliskās mājas lapas. Tā mājas lapa ir viens liels gļuks. Riktīgi esmu nobesījusies ar to visu pasākumu. Neticu vairs tādai lietai kā interešu konflikts, jo dodot lapu taisīt cilvēkam, kas ir savējais, viņš vismaz izjūt lielāku atbildību. Tik īgna bijusi un tik daudz lamājusies kā šajā nedēļas nogalē sen neesmu.


Nopirku šodien Zvaigznes grāmatnīcā uz atlaidēm divas grāmatas Hari Kunzru "Impresionists" un Edvarda Radzinska "Aleksandrs II". Katra pa Ls 3 un iepriekš bija makšajušas ap Ls 9. Lai arī ir taupības režīms, gandrīz jūtos ietaupījusi :)

Tā kā "Mijkrēšļa sardzi" šorīt pabeidzu (bija ļoooti labi), tad varētu ķerties pie "Impresionista".
Vēl klejoju pa blogiem, riju saldumus (man ir šokolādes stress-eating) un cenšos atslābt pēc trakas nedēļas nogales pirms trakas darba nedēļas.
Sī jū! :)

traukiem.lv

Ja uz mani draugiem.lv divas dienas pēc kārtas ir skatījies džeks, kas piedāvā friziera pakalpojumus, vai tas ir mājiens, ka man steidzami jādodas pie friziera?

baby, it's cold outside!

Pagājušajā nakts bija šoziem aukstākā. Zosēnos mīnus 30.3. Bet baigā aizdoma, ka šonakt būs vēl aukstāks, jo braucot uz Valmieru ap 20:00 grādi jau bija mīnus 25.

Tāds saspringts laiks. Vakar biju uz pēdējo lekciju savā maģistra programmā un uzrakstīju pēdējo eksi. Organizāciju stratēģiskā vadība. Nu redzēs, kā būs. Kā teica pasniedzēja: "No jūsu atbildēm man galīgi nav skaidrs, vai jūs kaut ko saprotat". Saprotam jau saprotam, tikai negribam atcerēties 10 stratēģijas skolas, nozīmīgākos autorus un vēl visādas makten svarīgas lietas, kas ir kaut kur uzrakstītas.

Tagad beidzot kārtīgi jāķeras pie maģistra darba.

Tikai jāpabeidz SIF atskaite, jāpabeidz projekts "Jaunatnei darbībā", Eiropas Brīvprātīgā darba akreditācija "Papardes ziedam" un vēl kādas miljons lietas.

Tāpēc februārī nedēļā pēc Valentīndienas esmu paņēmusi mācību atvaļinājumu. Braukšu pie Līgas uz Pērnavu, ieslēgšos istabiņā un rakstīšu. Ir nākusi arī zināma apgaismība par kultūras sadaļu, sapratu, ka jāķeras pie motivācijas teorijām, lai tiktu tālāk pie vērtībām un kultūras.

Un vēl izdarīju traku lietu priekš šobrīdējās finansiālās situācijas (250 latu rēķins no Zemes dienesta par inventarizāciju, 300 lati jāieskaita SIA kontā mājas lapai plus vēl SIF līdzfinansējuma lietas) februāra beigās es braucu uz Itāliju! Mums būs EVS rejūnions! Tā bija nenormāli aša ideja, ar Magdalēnu skaipā 10 minūšu laikā izdomājām datumus, noprecizējām ar Federiku un pāris dienu laikā nopirkām biļetes. That's gonna be fun! :))

Dzeru šampi. Uldis spēlē pokeru. Pa TV iet filma par ātrāko indiāni. Likšu nost kompi un nedaudz palasīšu "Mijkrēšļa sardzi" - Jāņa Rozes grāmatnīcā nopirku par 1 latu un tas ir patiešām labi iztērēts lats :) Tas ir turpinājums populārajai Dienas sardzei un Nakts sardzei (kaut gan grāmatas, protams, ir daudz labākas par filmām). Ļoti patīk man šis žanrs. Krievu fantastika vispār ir kaut kas fantastisks :)

Mmm, rīt jābrauc pie zobārsta.
Cerams, ka tā būs gandrīz pēdējā reize.

Gada pārskats 2009

Nu te nu viņš ir, jaunais 2009, tīģera krāsās krāsotais.
Labi sagaidījām, iekš Pērnavas, SPA Estonia. Bija tiešām labi, lieliski atpūtāmies, izbaudījām visdažādākās ūdens procedūras, izbaseinojāmies un izpiršojāmies un biki nosalām. Bija īstas ziemas Jaunais gads :) Un salūts no jūras malas skatu punkta bija lielisks - acu priekšā viss, kas notiek visa Pērnavas līča garumā :) Un Pērnava tāda jauka pilsētiņa, īstā vieta, uz kurieni aizbēgt, kad gribas mieru. Tikšu galā kaut kādā ar MD un tad braukšu atrelaksēties.

Anyway, pēc tam, kad esmu izbraukājusies pa visādiem blogiem un pārvārījusi gotiņas (vakar nopirku igauņu gotiņas, bet viņas bija cietas, tāpēc piešāvu biki piena, cukura, samočīju visu katlā un pārvārīju. 15 minūšu darbs, bet ir daudz labāk), izlēmu, ka vajadzētu uzrakstīt pārskatu par 2009. Te nu būs.

Janvāris

Sagaidījām Valmierā ar Līgu, Juri un Kikī. Bija auksts :)
Kopā ar Džo biju JSPA seminārā par iniciatīvu projektiem.
Darbā rakstīju atskaites, bija dzemdes kakla vēža pasākums.
Biju arī ExEVS seminārā, kas lika aizdomāties par dzīves jēgu un gribēt kaut kur doties, kā arī beidzot sakārtoja pa plauktiņiem visu EVS piedzīvoto.
Cēsīs stāstīju par MDG's.

Februāris

Filmu nakts Cēsīs.
Daudz regulārie darbi - L&L projekts, sociālā riska nodarbības un gatavošanās YouAct semināram.
Gatavošanās apmācībai Horvātijā un Valentīndiena pie Krisas Brenguļos ar izēšanos un meiteņu filmām.
You Act seminārs par interešu aizstāvību SR tiesībām un pašās februāra beigās. Esmu loģistikas cilvēks.

Marts

Apmācība "Let's do it right" Horvātijā - realizēts projekts, ko es uzrakstīju EVS laikā. Un es esmu trenera (Danijelas) asistente, kopā ar Matiju no Zagrebas. Fantastiska pieredze un piedzīvojums. Vienkārši nenovērtējami! Epiteti par mani - Captain Sleeping Beauty, Crazy Latvian un Balkan Paradise :D Un Balkāni kā mana paradīze :)
Pēc tam ikdienā atgriezties ir ļooti grūti.
Atlase vienaudžu izglītotāju apmācībai.

Aprīlis

Seminārs Varšavā par HIV/AIDS prevenciju. Labas idejas, lieliska viesnīca un labs šopings iekš H&M :)
Un Līgamons paliek pie mums pāris dienu :) Suši un meiteņu dienas :)
Vislatvijas vienaudžu izglītotāju nodarbība un vienaudžu izglītotāju apmācība "Pipariņos".
Maģistra darba pieteikuma aizstāvēšana.

Maijs

VI apmācības otrā daļa.
Skolā kursi vadības ekonomikā un publiskajās finansēs - esmu spiesta trenēt savas loģiskās un matemātiskās spējas, kas brīžiem nākas ļoti grūti. Taču saprotam, kāpēc valstī ir krīze, un kas tiešām būtu jādara, lai to novērstu...
Muzeju nakts - PZ Dabas muzejā.
Grundtvig projekta ietvaros - noslēguma tikšanās Bulgārijā.

Jūnijs

L&L pasākums Andrejsalā.
Pretnarkotiku diena Esplenādē.
Sertifikātu pasniegšana vienaudžu izglītotājiem zoodārzā.
Āra un Liānas izlaidumi.
Laivu brauciens pa Salacu.
Un Jāņi Vaidavā. Mēs uzņemam. Saule neuzlec.
Brauciens uz Daugavpili.

Jūlijs

Atvaļinājums, jēi! :)
Vaļojos Vaidavā, guļu un ēdu ķiršus. Rudzu lauks ir mūsu pagalmā.
Raimonda Paula koncerts.
"Ieminies par iecietību" pasākums Valmierā.
Problēmas ar gudrības zobu, kā rezultātā nākas no viņa atbrīvoties.
Gatavošanās braucienam uz Ungāriju.

Augusts

Nometne Ungārijā. Mans garākais brauciens autobusā un pieredze par to, kā nevajag organizēt pasākumus.
Vārda diena autobusā.
Jauniešu diena Līvu laukumā. Līst kā ar spaiņiem.
Jauniešu diena Siguldā. Auksts.
Balaton after-party uz kuru ierodas pārāk maz cilvēku.
Jauniešu diena Valmierā.
Un 27. augustā salaužu kāju.

Septembris
Mēnesis salauztas kājas zīmē.
Un man nav īsti nevienas bildes :)
Uzrakstīju dažus projektus.
"Haritas" SIFs apstiprināts - surprise! :D
Regulāri apmeklēju skolu.
Biju uz jauniešu plānošanas nakti pie Dacītes.
Nosvinēju dzimšanas dienu (joprojām ar ģipsi).
Vakariņojām Wolmārā ar spilvenu un segu lēdiju.

Oktobris

Pirmajā dienā bez ģipša Daiņa bēres. Skumja atkalsatikšanās ar vidusskolas klasesbiedriem.
JSPA apmācība apmācītājiem. Vērtīgs pasākums, kas turpinās.
Daudz, daudz nodarbības sociālajam riskam.
Daudz, daudz SIFA lietu.
Pirmo reizi mūžā aizeju uz pedikīru.

Novembris
Daudz, daudz ikdienas rutīnas, stresa un soc.riska nodarbību.
Globālās attīstības/izglītības konference.
Rudens mirkļu ķeršana.
Magic 7 atkalsatikšanās.
Līgamons pēkšņi ir iebraucis Latvijā, patīkams vakars kojās.
Tikšanās un diskusija ar Mis un Misters Latvija 2009 konkursantiem.

Decembris

PZ diena ārpus biroja. Esmu drosmīga.
Joprojām daudz nodarbību.
PZ dzimšanas dienas pasākums.
JPA sertifikācija un piedalīšanās LR1 "Māmiņu klubā".
Un tad atskaites un...
BRĪVDIENAS.
Ziemassvētki un vecais gads.
Un te nu mēs esam.
Liekam jaunu bildi iekšā! :)