9/18/2013
9/07/2013
7.septembris. Parasta diena.
Pirms diviem gadiem šajā dienā bijām Horvātijā.
Pirms gada - neatceros, varbūt jāpaskatās tviterī. Bet gan jau tepat un nekas ļoti ievērojams nenotika.
Šodien braucām 19.trolejbusā uz Lucavsalu. Kopā ar mums brauca mūsu rajona lielākais hokeja fans kopā ar dēlu. Devās nolikt puķes pie Krievijas vēstniecības, pieminot pirms diviem gadiem bojā gājušos hokejistus. Vēl trolejbusā pirmo reiz braucu kopā ar vēl diviem bērnu ratiņiem. Ja dzimstība būtu augstāka, trolejbusos nebūtu vietas.
Reizēm šī brīža ritenī darbs - mājas - virtuve - Aleksis - putekļusūcējs - gludināmais dēlis - gulta - darbs šķiet, ka kaut kur pazaudējos. Ka aiz ikdienas un pienākumiem pazūd personība. Tāpēc arī centīšos turpmāk biežāk kaut ko darīt šeit, blogā.
Šodien sevī noformulēju domu, ka bērna ienākšana dzīvē nozīmē iemācīties nebūt pasaules centram. Tas ir bērns, kurš sevi nu uztver kā pasaules centru, un diviem centriem nav vietas pasaulē. Jo tu vairs neesi bērns, tu esi kādam vecāks. Cita atbildība, ego ierobežošana.
Kopš es esmu pārstājusi būt pasaules centrs, man visvairāk pietrūkst divu lietu - ceļošanas un apmācību vadīšanas. Gan jau atkal kādu dienu, bet šobrīd dikti grūti bez šīm divām lietām, kas mēdza pabarot manu ego.
(Doma norakstīta, prāts atbrīvots. Jādodas gulēt, lai arī turpmāk spētu domāt.)
Pirms gada - neatceros, varbūt jāpaskatās tviterī. Bet gan jau tepat un nekas ļoti ievērojams nenotika.
Šodien braucām 19.trolejbusā uz Lucavsalu. Kopā ar mums brauca mūsu rajona lielākais hokeja fans kopā ar dēlu. Devās nolikt puķes pie Krievijas vēstniecības, pieminot pirms diviem gadiem bojā gājušos hokejistus. Vēl trolejbusā pirmo reiz braucu kopā ar vēl diviem bērnu ratiņiem. Ja dzimstība būtu augstāka, trolejbusos nebūtu vietas.
Reizēm šī brīža ritenī darbs - mājas - virtuve - Aleksis - putekļusūcējs - gludināmais dēlis - gulta - darbs šķiet, ka kaut kur pazaudējos. Ka aiz ikdienas un pienākumiem pazūd personība. Tāpēc arī centīšos turpmāk biežāk kaut ko darīt šeit, blogā.
Šodien sevī noformulēju domu, ka bērna ienākšana dzīvē nozīmē iemācīties nebūt pasaules centram. Tas ir bērns, kurš sevi nu uztver kā pasaules centru, un diviem centriem nav vietas pasaulē. Jo tu vairs neesi bērns, tu esi kādam vecāks. Cita atbildība, ego ierobežošana.
Kopš es esmu pārstājusi būt pasaules centrs, man visvairāk pietrūkst divu lietu - ceļošanas un apmācību vadīšanas. Gan jau atkal kādu dienu, bet šobrīd dikti grūti bez šīm divām lietām, kas mēdza pabarot manu ego.
(Doma norakstīta, prāts atbrīvots. Jādodas gulēt, lai arī turpmāk spētu domāt.)
9/01/2013
Atgriežoties
Šodien "All Cappuccino" trāpījusies krūzīte ar uzrakstu "Labākais vēl tikai būs." Labi, ka tā. Šī nav tā diena, kad es spētu tikt galā ar krūzīti "Dzīve ir cīņa".
Mēģinu apgūt Windows 8. Ne pārāk.
Mēģinu apgūt Windows 8. Ne pārāk.
Abonēt:
Ziņas (Atom)