Nesākšu jau tagad attaisnoties, ka sen neesmu rakstījusi. Bet tiešām neesmu. Vasara bija gana laba, lai darītu visādas citas lietas un pie kompja pēdējā laikā cenšos ķerties tiešām tikai nepieciešamības gadījumos. Protams, ne vienmēr izdodas. Tagad izbaudu sava atvaļinājuma otro daļu un varu pat palielīties, ka ir izdevies gandrīz nemaz nestrādāt. Protams, ne jau 100%, tas jau būtu dīvaini, bet gandrīz. Jau rīt ar Mārīti un puišiem dodamies mūsu Itālijas - Horvātijas tripā. Un tur es točna tikai čillošu :)
Šogad diezgan lielu savu dzīves laiku veltīju besoties un palīdzot besīties dažādiem tuviem cilvēkiem par dažādām viņu attiecību problēmām. Tā kā šo tēmu gribu beidzot nolikt plauktiņā pie retāk cilājamiem topikiem, šeit īss mans kopsavilkums par šo visu.
Meiteņu sarunas par puišiem, kuros tiek ķidāti dažādi attiecību sīkumi ir ļoti neveselīgi pasākumi. Varbūt tas dod kādu gandarījumu "cietušajai" personai, kas dabū parunāt par savām problēmām, taču to nekādā gadījumā nevar uzskatīt par objektīvo patiesību par šiem cilvēkiem un šīm attiecībām.
Un, Dieva dēļ, nemēģiniet šo problēmu kontekstā meklēt problēmas savās pilnīgi normālajās attiecībās, kas jūs ļoti labi apmierina. Ja meiteņu sarunu pasākumi ir pārāk lielās devās, var sāk likties, ka nevar būt, ka esmu vienīgais cilvēks kompānijā, kam viss ir kārtībā.
Ja tas viss sāk piegriezties un tu savus nabaga attiecībās cietušos draugus jau sāc redzēt sapņos, kur viņi nedara neko sevišķi prātīgāku kā nomodā, atļaujiet sev ieturēt distanci no citu cilvēku problēmām. Tas nenozīmē, ka tu esi slikts draugs/ draudzene, ja tu atsakies no kādas tikšanās vai nepacel telefonu. Tu esi cilvēks, kam rūp arī savs veselais saprāts un garīgā veselība :) Egoisms normālās devās ir veselīgs.
Un šeit vēl neliels citāts no Ē.D. Jaloma grāmatas "Kāpēc Nīče raudāja?" (Rīga,Jāņa Rozes apgāds, 2009, 355.lpp.), kas lieliski ilustrē manas domas par attiecībām. Šeit gan runa par laulību, bet, manuprāt, var attiecināt uz dažāda veida attiecībām.
...nevainojamas laulāto attiecības ir iespējamas tikai tad, ja tās nav nepieciešamas laulāto izdzīvošanai.
Neredzot Braiera sejā nekādas apskaidrības pazīmes, Nīče piepilda: "Es gribēju teikt, ka, lai pilnībā saprastos ar citiem cilvēkiem, vispirms vajag saprasties ar sevi pašu. Ja mēs nespējam aptvert paši savu vientulību, mēs vienkārši izmantosim otru kā vairogu, lai no tās aizsargātos. Tikai tad, kad cilvēks spēj dzīvot kā ērglis - bez neviena skatītāja - , tikai tad viņš ir spējīgs otram pievērsties ar mīlestības jūtām. Tikai tad viņš spēj rūpēties par otras būtnes paaugstināšanu. Tātad, ja cilvēks nav spējīgs attiekties no laulības, viņa laulība ir lemta bojāejai."
Tā lūk, mīļie. Laimes pamatā ir pašpietiekamība. Veiksmīgu attiecību pamatā - atrast cilvēku, kam pašpietiekamības līmenis ir gana tuvs tavējam.
