Šis būs stāsts par to, kāpēc man joprojām patīk piedalīties apmācībās un kas tur ellē notiek. Šobrīd sapratu, ka man tagad vajadzētu rakstīt arī par to, kas ir neformālā izglītība un programma "Jaunatne darbībā". Bet kamōn, ja es to tagad sāktu darīt, ne es, ne tu šo stāstu nepabeigtu. Tā kā ja kas, konsultējies ar māsu gūgli!
Bet ķeroties pie lietas - vienā jaukā dienā saņēmu e-pastu no savas vecās organizācijas Horvātijā, viņiem vajagot dalībnieku no Latvijas, apmācība par tēmu citizenship and participation. Es biju tieši nokļuvusi situācijā, kad man vairāk neko citu negribējās, kā tikt prom no valsts, un tā nu es uzrakstīju viņiem, ka braucu. Es zināju, ka tur būs forši cilvēki (Balkāni, kā nekā), zināju, ko sagaidīt no treneriem - ka lai arī esmu gana pieredzējusi, pasākums būs gana augtsā līmenī, lai es atrastu izaicinājumus arī sev. Plus es zināju, ka tas notiks pilnīgā nekurienē (nepavisam ne pie jūras - šī ir lieta, ko es ikvienam saku, lai izdzēstu sapņaino skatienu acīs, kad esmu pateikusi, ka došos uz Horvātiju). Tur nav nekā, tikai ferma nekurienē ar zirgiem un saldajiem kartupeļiem. Es zināju arī to, ka būs danči un karaoke, un vairāk man neko nevajadzēja. Protams, ka pa ceļam man gadījās vēl dažādi piedzīvojumu ar lidojumu kavēšanos, transfēriem un pazaudētu bagāžu, bet, ja godīgi - es to pat izbaudīju. Reizēm man ļoti pati ceļot vienatnē.
Bet, ja runājam par pašu apmācību, ir lietas, kas cilvēkus, kas nekad nav saskārušies ar neformālo izglītību, pirmajā reizē pārsteidz, varbūt pat šokē. Mēs spēlējam visādas dīvainas spēlītes (patiesībā tie ir uzdevumi, un katram no tiem ir noteikts mērķis), mēs sēžam aplī kā tāda sekta un runājam par savām jūtām (aplis ir tāpēc, lai visi visus redzētu un būtu vienlīdzīgi, bet runāšana par jūtām - nu tas atkarīgs no apmācības specifikas. bet arī tam ir mērķis). Pašā sākumā ir vēl tāda būtiska sadaļa kā iepazīšanās, kad mēģinām iemācīties viens otra vārdus, atkal jau spēlējot tās dumjās spēlītes, un gaidas un bažas (skat. augšējā bildē). Cilvēki, kas apmācībās piedalās bieži jau zin visu šo ierasto secību un besās, kad atkal jāraksta gaidas un bažas. Bet ja tu spēj nodefinēt jau pašā sākumā, ko tu sagaidi, izņemot "jaunus draugus, jaunas zināšanas, lieliski pavadītu laiku", tad ir skaidri zināms, ka tu no apmācības arī kaut ko iegūsi un tu esi šeit lai kaut ko reāli darītu. 
Nu un tad sākas reālais darbs, kas tiem, kas pieraduši pie formālās izglītības, lekcijām un powerpointiem sākumā var šķist tāda kā ākstīšanās. Jo ir daudz grupu darbu, lomu spēļu, simulāciju, diskusiju, prāta vētru un visādu citādu metožu, kurās tev reizēm nemaz neliekas, ka tu strādā, jo tu vienkārši pārāk labi pavadi laiku. Šajā apmācībā mans izaicinājums bija būt atbalstošai un dalīties ar savām zināšanām un prasmēm, jo savā ziņā es biju eksperta lomā, ņemot vērā manu samērā lielo pieredzi neformālajā izglītībā, apmācību vadīšanā, projektu rakstīšanā, utt. Tas nebija biegli, īpaši tāpēc, ka man supportējamā bija ļoti prasīga meitene, ar tieksmi uz perfekcionismu. Kad es par to teicu galvenajai trenerei, bijušajai EVS mentorei, viņa sacīja: ko tu brīnies, tu taču esi tāda pati. Tas man bija interesants atklājums, jo man vienmēr licies, ka es vairāk pofigiste, nevis perfekcioniste esmu. 
Katrai apmācībai ir sava tēma, un, lai arī mūsējā bija tik šķietami garlacīga kā "pilsonība", mēs paspējām darīt arī visādas it kā nesaistītas lietas. Viena no tām bija teātra metodes "Freeze" apgūšana. Tā ir metode, kuru var izmantot ielās, lai pievērstu uzmanību problēmai, vai organizācijai, vai "to raise awareness" par kaut ko. 
Ar dažādām citām teātra metodēm mēs mācījāmies koncentrēt uzmanību, uzticēties otram un grupai, un beigu beigās arī sastingt. Pēc divām sesijām mēs spējām palikt sastinguši 3 minūtes. Un nākošajā dienā mēs to izmēģinājām pilsētā, sastingstot uz ielas, uz gājēju pārejas un lielveikalā. Tas bija iespaidīgi - 25 cilvēku grupa pēkšņi sastingst, un pāris minūtes tā arī paliek stāvot. Un protams, ka šajā dienā, tieši, kad mēs bijām pilsētā, sāka snigt. Līdz tam laiks turējās ap +10 grādiem. Pēc tam iestājās ziema. 
Viens no nozīmīgākajiem pasākumiem starptautiskā apmācībā noteikti ir intercultural evening. Tas ir pasākums, kurā cilvēki dalās ar gardāko un tradicionālāko no savas valsts. Es šoreiz biju atvedusi gotiņas, Laimas šokolādes, zefīru un Melno upeņu balzāmu. Citreiz ir vests arī kvass, dzērvenes pūdercukurā, Lāču maize, kaņepju sviests, utt. Melnajam upeņu balzamam bija liela piekrišana, kamēr pudele nebija tukša, no mana galdiņa neatgāja.
Viens no iemesliem, kāpēc man patīk atgriezties Balkānos ir cilvēku mentalitāte. Kā jau vairāk uz dienvidiem, viņi ir "siltāki", viņiem komunikācijā ir svarīgi pieskārieni, kas ļoti svarīgi ir arī man, viņi ir kaislīgāki un saka, ko domā. Vēl man ļoti patīk, ka es viņiem patīku :) Un ka viņi prot mani novērtēt. Viens šitāds trips, un pašapziņa ir augšā par 150 punktiem. 
Un šis būs par to, ka kurš cits sunim asti cels, ja ne pats, bet jā, šī apmācība man atkal lika saprast, ka es esmu lieliska fasilitatore (you know, there was THAT feeling in the room, pēc manis novadītās workshopa noslēguma sesijas teica mana grupas biedrene), un fantastiski protu noprezentēt pat samērā lielu sūdu (grupas darbs bija draņķīgs, rezultāts so-so, bet pēc manas prezentācijas nevienam nebija jautājumu par to, kāpēc tā, un ne citādi. Tas bija tik smieklīgi!) Jā, lai arī pa lielam šajā apmācībā mācījos "step back" un atbalstu, bija arī savi zvaigznes brīži. 
Un pēdējā vakarā es tiku ne tikai pie YouthPass un sertifikāta (šajā bildē kopā ar galveno treneri Danijelu un Martinu, maķedoniešu puisi, kam es pirms gada vadīju viņa pirmo apmācību), bet arī pie savas karaokes un izdancāšanās. Nē, es neprotu dziedāt pārāk labi, bet nav nekā labāka par to, kā pēc darba nedēļas, kad esmu katru vakaru prātīgi gājusi gulēt, noraidot piedāvājumus tusēt un dzert līdz rītam (tas gan man Balkānos nepatīk, alkohola lietošana apmācībās)jo: "Ja sam stara umorna žena", dejot un dziedāt līdz rītam. Pasākumu beidzu četros no rīta, izpildījusi savu rituālo dziesmu, to, kuru dziedu vienmēr: "Volim piti". 
Un atbraucot mājās pēc apmācības, es secināju to, ka tas, kā tu jūties pēc apmācības, ir gandrīz tā, it kā tu būtu iemīlējies: tu visiem stāsti par apmācību, tu rādi apmācības bildes un video, tu gaidi feisbukā vēstules un uzaicinājumus. Ir forši. Un būs arī tālāki projekti. Šodien pat man par sava projekta ideju atrakstīja mana supportējamā. Un es rakstīšu apmaiņu ar Maķedoniju. Un tu, ja tu nekad neesi bijis/bijusi neformālās izglītības apmācībā - tu esi daudz zaudējis/usi. Bet nekad jau nav par vēlu! Lai jaunajā gadā ir daudz iespēju darīt kaut ko tik foršu kā piedalīties apmācībā! :)
